Kleita

Dažas ballītes tomēr ir liktenīgas un liekas, ka man tāda būs bijusi tematiskā ballīte – Meksikas Neatkarības diena.

Meksika ir sena valsts un tas meksikānim neliekas šaušalīgi nezināt, cik tad sena tā ir. Skaidrs, ka priekš viņiem spāņi ir nelieši un viņu pēcpuses šajā vakarā ir nospārdāmas. (Nu tā poētiski, nevis burtiski.)

Kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ man izdevās no meksikāņiem izvairīties 1.5 gadus. Es zināju, ka viņi Tamperē ir un ar vienu arī nodibināju kontaktu, taču man allaž mācās raizes par to īpašo draudzīgo atmosfēru, ko šāda pazīšanās piedāvāja. Tāpēc līdz vakardienai ignorēju to. Un par laimi tas nu ir galā!

Izrādās meksikāņi un to draudzība ir teju uz izķeršanu (lai gan izskatās, ka to draudzībai nav gala). Somi, rumāņi, franči ballītē nebeidza apgalvot, ka meksikāņi ir viņu labākie draugi. Galvenais zināt pāris vārdus spāniski – ar hola, viva un cerveza pilnīgi pietiek – un tad draudzība var sākties.

Ierodoties ballītē, man tiek iedota gaļas tortilja un Miguelito, kas esot brīnišķīgs meksikaņu gardums. Tas ir oranžs, mazliet skābs un piparots pulverītis. To iegūglējot, parādās ASV ziņojumi, ka to labāk nelietot kādām konkrētām cilvēku grupām.

Meksikāņi ir tik laipni, ka labprāt tekilu ielej tev mutē, vārdu atceras ar pirmo reizi un aicina ciemos tepat vai pāri jūrām, (un nav tādu brutālu gadījumu kā ierakstā “Nu, davai taču!”, bet galanti, džentelmeniski izrāda savu patikšanu).

No ballītes nevaru (un nemaz negribu) tikt prom, kamēr meksikāņu dejas nav apgūtas. Viens pēc otra pie manis pieiet muchacho un katrs iemāca pa kādam jaunam solim. Līdz ko kaut kas padodas un es labāk varu izsekot viņu meistarīgajiem soļiem, dzirdu daudz komplimentu. Un ne tikai muchacho, bet arī muchachas man to saka. Un, sasodīts, viņi visi dejo brīnišķīgi. (Daļa dejošanu apguvuši ballītēs, bet citus māmiņas spiestā kārtā padsmit gados sūtījušas mācīties. Un ir tā vērts!)

Ballīte liktenīga, jo meksikāņi liek sevi iemīlēt un tad nekādīgi vairs viņus neaizmirst! Viva Mexico jeb ilgu dzīvi Meksikai!