Kleita

Šī laikam būs literārā nedēļa. Gundegas Repšes Bāreņu nams nonācis manā redzeslokā.

Repše man interesanta ar to, ka ir visai aktīva publiciste, viena no dažām rakstniecēm, kas Latvijā mazliet plosās un liekas, ka sarakstījusi visādas briesmas un, kas zina, patiesības, par RCHĢ skolas dzīvi (Alvas kliedziens). Moš es smagi maldos..

Negribu un nevaru novērtēt grāmatu kā literāru sniegumu, bet tā bija laba lasāmviela. Kādā brīdī šķita, ka Repše izvēlas vārdu virknes, kas jāpārlasa vairākkārt, lai iegūtu to pilno vēstījumu.. Šķita, ka gaidāms pārsteigums.. bet līdz tam gan nenokļuva. Un tik un tā patīkami.

Ja izdotos saprast, kas ir autores izmantotie prototipi, kuri tā skarbi un pat drusku bezcerīgi atspoguļoti, ziņkārība justos apmierināta. Recenzents R.Ceplis atzinis, ka viņam izdevies sazīmēt kādus sabiedrībā zināmus tēlus, bet viņš nenodarbojas ar publiskiem minējumiem. Tajā pašā laikā arī visi varoņi varētu būt vien viena vienīga persona, piemēram, pati autore. Vai neviens.

Grāmatā nekādas atturības, daudz atziņu un spilgtu redzējumu (samērā mūsdienīgu, brīžiem kategorisku un ciniski jautru). 

Gribējās gan grāmatu kādā brīdī aizvērt un vairs neatvērt. Sajutu krimiķa smaku un satrūkos, jo taču tādus šobrīd nelasu. Taču ātri vien izmeklēšanas garša pazuda un varēja grāmatu baudīt tālāk.

Profesionāli interesants citāts:

(..) čiepas un burunduki – žurnālisti. Viņi taču vairs neviens, neviens netic, ka var kaut ko darīt gaiša spica mērķa vārdā. (..) Vislabāk Latvijā ir nedarīt neko. Necelt mājas, neveidot interjerus. Dzīvot brezenta teltīs, kakāt krūmos un gleznu vietā lūkoties senču fotogrāfijās.

Bāreņu nama tēli (grāmatu rēgi) mani nepiemeklēs pilnmēnesī, ja tas sakrīt ar mēnešreizēm (kā tas bija kādam stāsta varonim), jo tad jāņem izkapts vai cirvis, lai tiktu vaļā (..). Tie aizmirsīsies.