Ko darīt – esmu dīvaina? (:
Par kleitām noteikti šodien varu rakstīt. Esmu noskatījusies filmu 27 kleitas (kas bija ikdienišķa romantiskā žanra filma, ar tās īpašo cinisko, kā pievilcības avotu) un, protams, noraudājos. Ne jau par to esmu dīvaina (cerams). Taču problēma, kurai steidzami jārod risinājums ir – kapēc tam, ko nopērku, skapī jānostāvās ilgi, ilgi (citreiz pat gadu vai divus) pirms gribas to uzvilkt. Parasti ar to samierinos. Taču sestdien ir jāiet uz kāzām un līgavainis pasūtīja, lai iegādājos jaunu kleitu, ja jau man pērkot pili. To arī izdarīju un savlaicīgi (pat Parīzē un glītu). Taču skapī tā nostāvējusi vien 2 mēnešus un liekas, ka vēl nevaru to vilkt. Pārāk sveša tā. Nu lūk – dīvainība. Tātad, ko darīt? (: Es jau nejautāju tik nopietni, bet nu raizējos gan mazliet. Un Kleitā raizēties par kleitām, manuprāt, ir ļoti pieņemami.
Laura
Marta
Velc virsū – nevar draudzenei sastāstīt par Parīzē iegādātu kleitu ar ķiršiem un atstāt to mājās!
nu re te var pārliecināties kā draudzene neklausās! ar ķiršiem kleitu nedabūju. bija par lielu (labi, ka ne par mazu:)!)
grrr. man bija narkoze….
Vajag tajā pat dienā vilkt mugurā un kaut mājās pagozēties. Sadraudzēties ar kleitu. Būtībā pieradināt kleitu pie sevis vai sevi pie kleitas. Gluži kā jebko citu
Tātad zinu, kas jādara:)!
Jāpošas pēdējā brīdī, kad vairs nav laika ieskatīties spogulī un tad viss svešums pret kleitu pazūd kā nebijis. Pa ceļam skatlogos vai citos spoguļveidīgajos sevi nevērot – ir taču jāsteidzas!
done!