Augstpapēžu kurpes uzvelku divas trīs reizes gadā. Man pat ir divarpus pāri šādu kurpju. Tātad vienreiz vienas, otreiz otras, bet trešā reize paliek uz jautājuma zīmes. Kurpes ir skaistas. Atzīstu, ka man patīk kā tās izskatās un ejot pa ielu varu just, ka daru kaut ko populārā skaistuma dēļ.
Šodien bija šā gada pirmā reize (tas, ka pa mājām staigāju kurpēs uz augstiem papēžiem, lai tās ievalkātu otrajai reizei šogad, neskaitās).
Bez ierastajām grūtībām, kas jāpiedzīvo uz šādām kurpēm, kā sāpēm pēdu spilventiņos, līdzsvara problēmas un kopumā ciešamas gaitas iegūšana, saskāros ar vēl divām. Tās gan nesāpīgas un varbūt mazlietiņ dīvainas. Tātad – mirklī, kad paceļos pirkstgalos par 8,5 centimetriem, un nostājos kāpņu galā ar nolūku doties lejup, pārņem neliela baiļu sajūta no augstuma. Jā, izklausās pārspīlēti. Bet tiešām dažas sekundes ir nepieciešamas, lai aprastu, ka tagad esmu garāka, ka viss man apkārt ir zemāk, un ka es nebūt neesmu uzkāpusi uz kāda augsta un nestabila krēsla no kura man nevajadzētu nokrist. Tāpat arī labāk pietupties, kad jāiet gar kokiem, kas līdz šim sniegušies virs galvas.
Otrā grūtība, kas ir pavisam garlaicīga un vispār jau pašsaprotama, taču kedās tādu nemana – pilsētas celiņi. Nav nemaz jābūt Vecrīgā un jācīnās ar bruģi, lai visas bedrītes un slīpumi pilsētas ietvēs atgādinātu, kas tev šodien kājās.
Un tātad, atlikušo vakaru pavadīšu kedās. Un šodien drīkst teikt – pārmaiņas pēc:).
Laura
Marta
Sasmējos un pilnīgi piekrītu
Esmu ievērojusi vienu lietu – jo smalkāks papēdis, jo vieglāk iet pa bruģi, jo smalkais papēdis trāpa bruģa spraudziņā, bet resnāks papēdis – spraudziņā un uz bruģa malas, kas tikai palielina nestabilitāti.
Ak, Marta!
Ja uzvilksi biežāk kā 2x gadā, jutīsies daudz stabilāk un aizmirsīsi, ka ir kādas neērtības 
izņemot Vecrīgas bruģi, tas patiesi ir neciešams smailiem papēdīšiem