Kleita

Šodien grūtā brīdī un naiva seriāla ietekmē mēģināju sadzirdēt morāli/es.  Diemžēl visu dienu mocījos ar savu brokastu atdošanu atpakaļ pasaulei tādā pat veidā, kā es tās uzņēmu. Mans imidža konsultants/konsultantu grupa droši vien teiktu, ka tādas lietas jau nu točna nav blogā jāraksta. A kāpēc ne. Moš kādam pēc tam būs iemesls par mani pajokot. Pārāk bieži tas nenotiek.

Tātad nevienā brīdī nebiju īsti gatava, ka brokastis mani atkal pārsteigs.

Situācija  - autobuss.

Iekāpju pilnā autobusā, novērtēju situāciju, ka līdz māju pieturai noteikti netikšu apsēsties. Ieraugu jaunu, glītu puisi, kuru varētu celt kājās, ja man atkal paliek slikti, taču nolemju, ka šis jau nu nebūtu brīdis, kad jātraucē jauki puiši:). Iesēžos blakus tantei/kundzei, kas sēž pusotrvietīgā krēslā. Tieši pusei no manis arī vieta tur bija. Sēdēšana gan man nepalīdzēja, un jautāju tai pašai, vai šai nebūtu kāds maisiņš. (Viņai starp kājām liels maiss, pilns ar sazin ko.) Neesot. Jautāju vēl kādai citai- nope. Tad kāda cita kundzīte ieklausījusies manās nopūtās, vienu man piešķīra, un es lielā pateicībā to uzreiz izmantoju.

Pamanījusi cirku/nožēlojama paskata būtni sev blakus, kundzīte, kurai nebija maisiņš, pēkšņi atrod maisiņu un sacīja, ka takš nav zinājusi kādam nolūkam man tas. Un tā nu man tagad, līdzjūtību saņēmušai, divi maisiņi, ko arī izmantoju.

Nožēlojams stāsts. Taču tas beidzas brīdī, kad ar saviem maisiņiem caur mežu dodos uz mājām, un pēkšņi (nez no kurienes, negaidīti) izskrien melns, vidēja izmēra suns un metas man virsū riedams un noteikti ne mīlīgu motīvu vadīts. Šajā brīdī sevis žēlošana tiek izbeigta (ne jau aiz drausmīgām bailēm).

Morāle 1: ja ko vajag, jāizsakās skaidri.

Morāle 2: katram nožēlojamam stāstam kaut kā beigas tiek pieliktas, pat bez piekrišanas.