Viss sākās ar to, ka vīrs (man klāt neesot) pasūtīja Cēzara salātus, lai gan viņam teicu: “Pasūti manā vietā lūdzu, tikai ne Cēzara salātus”. Tā nu es iecirtos, ka neēdīšu un ka vajag klausīties, ko es saku. Bū, bū, bū. Vēl nejaukāk bija tad, kad tika atnesti slavenie salāti, jo biju jau izdomājusi plānu, kā visu dienu kašķēšos. Izrādās, ka salātos nav klasiskā anšovu mērce ( kuru, kā uzzināju, ka anšovi ir zivis – kategoriski atsakos ēst), bet gan lielisks itāļu pesto. Kašķis izrādījās vārgāks par cēzara salātiem ar parmas sķiņķi un pesto un nācās atzīt, ka ēdīšu gan. Salāti bija gardi, lai gan beigās noburkšķēju, ka pesto bija par daudz. Nabaga sievas kašķim nācās meklēt citu iemeslu.
Birkas
ballītes
blogi
bērni
ceļojumi
darbs
draugiem
dzeja
dziesmas
dzimšanas diena
dzīve
Eiropas Parlaments
Eiropas Savienība
es
ES nauda
grāmatas
iepazīšanās
jautrība
kleitas
kurpes
kāzas
latvieši
literatūra
Meksika
meksikāņi
mācības
mīlestība
sasodīts
sekss
seksualitāte
sievas
sievietes
skaistums
somi
Somija
studenti
studijas
Tampere
tradīcijas
vasara
vīri
vīrieši
ēdieni
ģimene
žurnālisti
žurnālistika

Pēdējie komentāri