Es neatzīstu sevi par māņticīgu, taču, kad notiek, kas savāds jāsāk sevi apšaubīt.
Šorīt, ejot uz darbu, un pie mājas man pa priekšu pārskrien balts kaķis. Skrien, apstājas man priekšā, sabīstas, ieskatās man acīs (nu relatīvi) un skrien tālāk. Es arī sabīstos, jo nesaprotu, kāpēc šorīt kaķis ir balts, ja teju ik rītu man pāri ceļam skrien melns. Un par tiem melnajiem es nebēdāju. Bet te pēkšņi balts un sabijies. Jautri.
Nekas tāds šaušalīgi labs pa ceļam uz darbu nenotika. Ja nu vienīgi man izdevās labi nosnausties autobusā un atlipināt acis vēl pirms ienākšanas birojā.
Un vispār lieliska sajūta, no rīta ieslēdzot datoru, nočekot arī blogu – sev tuvu blogu.
Laura
Marta
un vakar, no manis nobijās arī melnais kaķis. Nepārskrēja, bet nogaidīja.
Daudz kaķu sadzimis šogad!
forši raksti. tādas sīkas detaļas, bet kopā dzīve.