Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Mazliet smalka dzimšanas dienas ballīte Novembris 18, 2008

markusa_dz_d

Somijā esmu iemantojusi tādus draugus, ar kuriem jau otro gadu svinam dzimšanas dienas kopā. Izskatās, ka trešā kopīgā dzimšanas dienu svinēšanas gada nebūs.. jo būšu prom.

Šoreiz ciemojos pie sava tuvākā somu izcelsmes drauga - Markusa. Viņam šogad  - 28. Foršs, inteliģents puisis, ar vērienu un ar ožu uz leģendārismu. Redzēju viņu ne tikai pašā ballītē, bet arī sagatavošanas procesā.

Ballītes tematika - saģērbties savās labākajās drēbēs un kurpēs ar nelielu smalkuma un lepnuma pieskaņu. Tematika un ballīte izziņota laicīgi ar e-pasta un facebook starpniecību, lai viesi var sagatavoties. Dzimšanas dienas svinības nav spontāns pasākums, jo ballīte, gaviļniekaprāt, kļūst kvalitatīvāka, ja šis tas iepriekš sagatavots.

Piemēram, lielākās raizes un lielākā aizrautība viņam bija ar dziesmu saraksta izveidi. Tā, lai mūzikas neaptrūktos visa vakara garumā, un lai viesi brīžiem varētu dziedāt līdzi, brīžiem uzdancot un citā brīdī vienkārši baudīt. Un pats jaukākais  - viesiem nav teikšanas par to, kas šajā vakarā skanēs.

Labākās drēbes jubilāram - balts krekls, melna veste, šaura melna kaklasaite, melnas bikses un melnas boulinga kurpes. Smalki ar un bez lepnumu, un stāju. Pārējiem - galvenokārt melnas kleitiņas, krekli un skaistas rotas.

Viesu skaits - neierobežots, bet patīkams aptuveni līdz 15 cilvēku kompānija, ne visiem vienam otru savstarpēji pazīstot.

Mielasts - pašgatavoti pīrādziņi ar šampinjoniem, tomātu mērci un kazas sieru (īpatnēja kombinācija, bet garda). Dzērieni - visdažādākā veida tumšā alus šķirnes no dažādām valstīm, pasniegtas atšķirīgās lietoto preču veikalā iegādātās glāzēs (teju beļģu alus kultūras imitēšana), un vīns tiem, kam alus nav cieņā,

Interjers - viesistaba, kurai atbrīvots placis kustībai un disko bumba, kas gaismu spēlē liek noticēt, ka ārā snieg.

Dāvanas - lietota grāmata, cepure, kasete u.c. nieki, izglītības nolūkos iemainītas filmas, smieklīgas kartiņas un dzērieni.

Ballīte mājās beidzas līdz ar pirmā kaimiņa zvanu pie durvīm un tad uz klubu pēc gaviļnieka izvēles, protams.

Ballīte jauka un iedvesmo kādreiz arī pašai saņemties ko noorganizēt, nevis kā allaž divatā ar draugu vai draudzeni iemalkot ko dzirkstošu.

 

Mājas solis oranžajās apakšbiskēs Novembris 15, 2008

Krišs mīļoKā mans vīrs saka: “Šī bija TĀ mēneša diena”. Tā mēneša diena, kad es nebiju nekas sabiedrībai - bet gan tikai sev, dēlam un savām mājām. Šodien pavadīju visu dienu mājās vienatnē ar sevi, Krišu, netīrām drēbēm, traukiem un citiem ideālās sievietes pienākumiem. Jocīgi, ka lai gan citreiz pēc šādas dienas esmu ellīgi feministiski noskaņota, šovakar jūtos lieliski atpūtusies. Bērna dienas ritms, trauku mazgājamās mašīnas gurdoņa, izvārīto un izcepto garaiņu gaisīgums atgrieza arī mani pie tādiem kā mierīgākiem sirdspukstiem.
Vienu dienu mēnesī jau var neatstāt pasaulei neko paliekošu, bet gan staigāt pa mājām smieklīgās biksēs, skaļi dziedāt The Power of Orange Knickers, nēsāt Krišu kukaragā un ļaut sev plēst matus.

 

Pavāra neiecietība Novembris 14, 2008

Fails atrodas: atklājumi, ēdieni — Marta @ 12:32 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Man patīk gatavot un nereti izmēģināt arī viskautko jaunu. Gatavojot, es esmu aizrauta, ziņkārtīga un radoša, bet galu galā arī neiecietīga.

Es, protams, vēlos, lai man palīdz, kad es ko gatavoju, taču es palieku ļoti nelaipna un satraukta, ja kāds kaut ko virtuvē sāk darīt citādāk nekā es esmu ieradusi, vai vienkārši pa savam. Dažreiz man liekas, ka viss saies grīstē, ja nenotiks pēc mana prāta.

Ar sirdsmieru varu uzticēt palīdzēt sagatavot kādas konkrētas lietas, ja šis cilvēks iepriekš ir pārbaudīts - un es zinu kādiem gabaliņiem viņš/viņa griež lietas, kā pieskata, kā maisa un kā darbojas garšas kārpiņas.

Taču, ja tas ir kāds mazāk pazīstams un saka, ka rosolam klāt nav jāliek sāls un pipari, un kāds, kas vārītus kartupeļus pirms pasniegšanas nenosusina (pasniedz ūdenī peldošus), vai kāds, kas makaronus vāra tikai pēc uz paciņas norādītā laika un nepārbauda to gatavību  - tad tas mani satrauc.

pavars_paligs

Bieži gan es pati ar visu netieku vai nepaspēju tikt galā un palīdzība ir nepieciešama, taču kurš gan grib palīdzēt nepatīkamai virtuves biedrenei. Un vēl trakāk ir kad, es pati negatavoju, bet esmu ciemos - man mēdz mēle niezēt ko ieteikt (norādīt), taču tas jau nu ir pavisam nepieklājīgi. Un tā nu es neuzticīgi sēžu un noraizējusies gaidu, ko tad man pasniegs. Bet tik bieži pasniedz ko gardu! (kādi brīnumi:)!)

Man likās, ka man vienkārši dažās jomās ir smags raksturs, taču, iespējams, ka tā ir vien dažu ēst gatavotāju nelāga rakstura īpašība -  ar ko jāsamierinās (ha!?).

Tiku uzaicināta ierasties ciemos pie sava kursa biedra uz tematiskām vakariņām, un viņš aicināja atnest labi daudz vīna, lai noslēptu viņa gatavotā ēdiena nepilnības. (To tikpat kā :) nebija!) Es viņam piedāvāju ierasties laicīgāk, lai palīdzētu, taču viņš par šādu ideju parādīja tik saviebtu seju, ka viss bija skaidrs. Viņš ir manējais. Viņš atzinās, ka arī viņam neliekas sasodīti aizraujoši stundām ko griezt un gatavot, bet arī viņš nav gatavs, lai kāds mazpazīstams tajā palīdzētu.

Prieks par šādu atklājumu ir tikpat liels, kā atrodot kādu ar sev ļoti tīkamu un tuvu humora izjūtu.

 

Vecmeita Novembris 12, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Laura @ 6:50 pēcpusdienā
Tags: , , ,

BridžitaLai spēcīgāk iedegtos par Latviju, nolēmu šodien iepirkties. Tad nu lūk stāvu pie kases veikalā Cropp. Aiz manis šī veikala mērķauditorija - vidusskolnieki platājās biksēs. Lai gan darbdiena un dienas vidus - no aizmugures nāk alkohola dvaka un stulbi joki. Es dusmīgi veltu viņiem savu ” nicinošo skatienu”. Pēc brīža viņi velta šo un to manā virzienā:
” Re, arī Bridžita Džonsa šodien iznākusi iepirkties.”

Lai gan izlikos, ka to nedzirdu, joks šoreiz izdevās. :) Biju pelnīti saņēmusi “vecmeitas ar lieko svaru” nosaukumu.
1. Iepērkos viņu teritorijā;
2. Atļaujos izrādīt savas augstības nepatiku;
3. Kā saka mana mamma, tad sievietei ar bērnu jau nu beidzot vajadzētu iegādāties kādu smuku kostīmiņu, nevis knakstīties gar tīņu drēbēm.

 

Parex banka blogos? Novembris 10, 2008

Fails atrodas: žurnālistika — Marta @ 6:55 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Man patlaban neesot aktīvajā žurnālistikā, svētdien no rīta pamostoties un ieraugot ziņas par Parex bankas nedienām, tās likās līdz kaulam aizraujošas. Sasodīti gribējās būt valdības ēkā un uzzināt to pašai, nevis nākamajā dienā lasīt portālos (diemžel Latvijas TV kanālu tiešraides man nav pieejamas Somijā).

Iepriekšējā nedēļā sekoju līdz valsts budžeta veidošanai, ASV vēlēšanām un pasaules ekonomiskās situācijas nedienām, bet tagad tik intriģējošai valdības un banķieru rīcībai sestdienas pievakarē un turpmāk.

Jāatzīst, ka man notikušais bija pārsteigums, lai gan jau sestdienas priekšpusdienā man tuvie atklāja šādas savas bažas un rīcību, izņemot naudu no šīs bankas piedāvātajiem fondiem. Man tā likās lieka trauksme. Bet tā gan viennozīmīgi parādījās svētdienas rītā.

Taču neesot finansistei man nav skaidrs, ko šāda situācija nozīmē man, bankas klietniem un valstij,  un tāpat nav skaidrs, kā varētu likt sabiedrībai nepakļauties trauksmei, ko radījusi iepriekš tik skaļas publicitātes piedzīvojušu bankas vadītāju kā Kargina un Krasovicka banka.

Visi patlaban runā par uzticību un paļaušanos banku sistēmai, un savas naudas īpašu nekustināšanu. Par to arī kāds mans pasniedzējs runāja vēl nesen, skaidrojot ASV ekonomikas krīzes cēloņus. Tad es nodomāju - jā, paļauties.. bet tajā brīdī gribas, lai visi paļaujas. Tāpat gribas, lai visi aiziet uz vēlēšanām un es varetu uz viņiem paļauties, ka viņi paudīs savu viedokli, nevis būs pasīvi un domās, ka neko neiespaido. Tāpat es paļaujos, ka daudzi seko līdzi un uztur svaigā atmiņā pieredzēto, lai pēc tam redze skaidrāka.

Šorīt Pans Kleckis ieminējās par kādu vienošanos publiskajā telpā necelt trobeli, lai neietekmētu ekonomisko stabilitāti (nezinu īsti, vai pareizi to sapratu). Taču, vai tas būtu iemesls tik nelielajam pieejamajam interpretāciju apjomam publiskajā telpā? Dienas blogu sadaļa gandrīz tukša (pirmais ieraksts parādījās, mana ieraksta tapšanas laikā), NRA  - tukša, db.lv teju tukša, nozare.lv  - nekā .. kolēģi, uz kuru blogiem parakstos, arī neinterpretē vien smīkņā, Streips gan ko uzrakstījis, taču viņš arī nav speciālists. Laikrakstu komentētāji sniedz virspusēju skaidrojumu, bet ne vērtējumu un ne analīzi..

Saprotu, ka temats piņķerīgs un nevienam īsti negribas neko prognozēt, spekulēt un vērtēt, jo tas nesasauktos ar miera ieviešanu, taču man likās, ka ir vairāk spējīgu un varbūt tieši neiesaistītu nozares speciālistu, kas tam ir gatavojušies un ir spējīgi ko sakarīgu par to pavēstīt. Neredzu un turpinu meklēt!

 

Pantaloni Novembris 5, 2008

Fails atrodas: atklājumi, kleitas — Laura @ 10:41 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Marta, Tavs veikals ir slēgts!

woollen-underpantsUz Čaka ielas jau gadiem izpārdošanu laikos vienmēr ar interesi gāju garām tieši vienam skatlogam. Tur veikala pārdevējas katras sezonas noslēgumā spēja pārvērst bezkāju plastmasas manekenes ar spicajām krūtīm par romantiskām laumiņām rozā kreppapīrā. Šodien bēdīga ziņa - tie aplīmēti ar dzletanām plēvēm. Bankrots. Izpārdod visu par gandrīz neko. Devos iekšā. Atlaides bija tiešām ievērojamas - tā piemēram, pārstilīgs caurspīdīgs peldkostīms no 350 - uz 75 Ls. Tad pārdevējas mani ieinteresēja par “ļivčikiem”  - daži visai skaisti piemēri no 60 uz 15 Ls. Nu jā tikai bērna barošana ir pārvērtusi manas klasiskās C(ute)  par neaktuaalajām D(angerous). Protams, ka šāda izmēra nav - pārdevēja gan ieteica nopirkt “jauko” izmēru tālākai nākotnei. Nopūtos un atteicu. Bet tad manām acīm uzmanību pievērsa stikla lete, zem kuras gulēja Kaut Kas interesantas formas ar rišiņām. Izrādās - etji pantalonchiki adīti no zīda diegiem. Eto shichas ochenj stilno i erotjichno. Hmmm… Atteicu, ka interesanti, tomēr pantaloniem vajag nobriest.

 

Smiekli risinājumam Novembris 3, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Marta @ 6:32 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Es dažkārt mēdzu uzjautrināti sarunāties ar cilvēkiem. Par kaut ko vienkāršu, bet nez kāpēc slēpjamu. Par kaut ko sarežģītu, bet primitivizētu. Par kaut ko pārāk publisku un varbūt izrādīšanos. Par kaut ko skaistu, aiz greizsirdības, un par kaut ko aizraujošu, dēļ neprātības. Arī par kaut ko naivu, aiz rūgtuma un par ko nopietnu, aiz vieglprātības. Un par sevi, protams, dēļ.. visa.

Patiesībā dažkārt tas nav pat uzjautrināti, bet tā ir vienkārši saruna vai vienkārša pasmiešanās, pasakot ko vairāk, skaļāk, un mulķīgi apbružātāk nekā varētu.

Dēļ šīs īpašības draugi reizēm atviegloti nopūšās, kad aizeju. :) Taču šī īpašība ir ļoti saistāma ar dvēseles stāvokli. Ja nav rūgtuma, tad var nebūt arī smieklu (bet ir kas cits). Ķīmija.

Taču šodien laba draudzene pasūtīja manus smieklus. Sacīja, ka ir kaut kas vienkāršs, ko viņa pati nevar pateikt, bet es kādā savā izelpā to varētu ātri un nevērīgi izpaust vai iztirzāt, pēc tam pasmieties un aizmirst, bet viņi abi par to varētu beidzot sākt sarunāties (interesants attiecību sarežģījuma risinājums).

Es pasūtījumu neizpildīju, jo nemāku. Man gan pašai jau bija ienācis prātā par to pasvilpot, taču brīdī, kad tas kļuvis par pasutījumu, tad gribas arī šo pašu faktu pieminēt vai nepieminēt neko no tā, lai nenodarītu lielāku skādi.

Jāskatās kāds būs ķīmiskais sastāvs un atlīdzība par smiekliem.

 

Apskaties zem gultas! Oktobris 31, 2008

Fails atrodas: atklājumi, filoloģija — Laura @ 2:07 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Kādā 1909. gada vācu konversācijas vārdnīcā par latviešiem sacīts, ka tie ir strādīgi (agrākajā izdevumā “strādīgi”  vietā ir ” bailīgi”), pacietīgi un lokani, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Savukārt, kādā tā paša laika J. Velmes izdevumā minēts, ka latvieši ir lieli individuālisti, kas grib rīkoties katrs par sevi. Tie ir sīksti un izturīgi. Pat visnelabvēlīgākajos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam.

Kad man cittautietim jāstāsta par to, kāds tad ir tas latvietis, neko vairāk par “strādīgi” un “skopi” nevar izdomāt - tagad varēšu izvilkt špikeri. Jo pa šiem simts gadiem gandrīz nekas jau nav mainījies.

Un tomēr… Latvieši, sajūtot, ka tie “kungi” ir sen jau kā projām, sāk no gultas apakšām pa lēnām izvilkt savu godīgumu un taisnīgumu. Par to liecina 2 neapgāžami fakti:

1. Shodien manam turku draugam Ozi piezvanīja no Turcijas vēstniecības Rīgā un paziņoja, ka kāds (pieņemsim, ka latvietis) ir atnesis pirms 2 nedēļām nozaudēto pasi un telefonu. Ozi lūdza man nodot sveicienus visiem  foršajiem latviešiem, kas lasa Kleitu. “My respect for latvians.”  - viņš saka. :)

2. Arī es, kad nesen vienkārši atstāju telefonu 18-tajā trolejbusā - jau vieglprātīgi cerēju, ka drīz būs jauns nesaplīsis telefons. Iztēlojos, kā visiem draugos sūtu vēstuli par telefongrāmatiņas nozaudēšanu un tad vismaz kādu nedēļu saņemu daudz vēstuļu. :) Bet nekā. Tika sazvanīta mana mamma un kāda nenormāli jauka Elīna no Purvciema, atrasto telefonu nodeva atpakaļ. Un bija visai pierunājama pieņemt nelielo atlīdzību.

Nu ko, foršais latvieti, paldies par 2 telefoniem un pasi. Tiešām paldies. Pastāsti, kas tur vēl Tev zem tās gultas labs paslēpies!?

 

Svinam! Oktobris 27, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Laura @ 11:16 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Krišam ir izlīdis pirmais zobs. Šodien viņš pirmo reizi pats saviem spēkiem pievarēja pusi istabas roņu stilā. Māte nu ir izslējusi savu pāva asti un nevar atrast ne mazāko iemeslu, kāpēc pasaulē būtu jānodarbojas ar tik mazsvarīgām lietām kā mācības.

Kamēr bērns pēc roņošanās saldi guļ un vīrs komandējumā, gribas nosvinēt mazā cilvēka lielās uzvaras. Lai šovakar iet - Bailey’s ar ledu un žurnāls Joy ( 89 santīmi un iegūsti visu, ko slinka un lepna sieviete var vēlēties).

 

“Pedro Paramo” Oktobris 26, 2008

Fails atrodas: grāmatas — Marta @ 9:19 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , , , ,

Man ir kaudze ar grāmatām, kuras gribētos izlasīt. Tostarp, Markesa un Rušdi darbi (diemžēl), kā arī čupa akadēmiskās un populārvēsturiskās literatūras.

Taču ikmēneša grāmatveikala tūres laikā un apzinoties īso lasīšanai paredzēto laiku šajā nedēļā, manu rindu apsteidza meksikāņa Huana Rulfo (Juan Rulfo) vienīgais jebkad sacerētais romāns Pedro Paramo (Atēna, 2007). Orientējoši 150 lapu garam romānam aizņemtības laikā ir ļoti viegli izvirzīties priekšplānā.

Romānu izvēlējos vienīgi dēļ intereses par Meksiku un tās kultūru. Par kultūru uzzināju, ka viņi 19 gadsimta nogalē ēduši daudz kukurūzas plāceņu (neparasti:)). Tad parādās visādi mistiski fakti un fantāzijas par to kā meksikāņi piedzīvojuši tautas nemierus, kuros atbalstītāmos izvēlējušies pēc skata, balss vai kādām citām nebūtiskām pazīmēm. Vēl bagātie pavedinājuši un arī regulāri izvarojuši meičas, taču mīlā ieņemtos bērnus, labprāt atzinuši. Meksikāņi ir reliģiski, bet visai dramatiski grēki arvien notiekas - kopdzīve ar māsu vai brāli, izvarošana, slepkavības, utt. Mirušo pasaules bagātība - tev būs ar aizgājušajiem sadzīvot vienmēr.

Šis stāsts pat nav stāsts. Tas ir tāds haoss Meksikas ciemā, ar mistisku sevis, savas izcelšanās un vecu notikumu meklēšanu. Nevienā brīdī netiek sniegtas atbildes, bet rodas arvien jauni sarežģījumi. Taču tie nav tādi latviskā reālisma sarežģījumi - zeme jāiekopj, trūkst naudas, jābaro bērni un vecīši, jāpārvācās, režīms draudīgs.  Tie ir sarežģījumi par mīlu un naidu, par palikšanu un bēgšanu, par kopdzīvi un šķiršanos,  par spītību un atdošanos, par esamību un nāvi.

Romāns viegli lasāms, jo sarakstīts tādās īsās ainiņās. Vienīgi katrā no tām mainās varoņi, kuriem ir mums visai nepierasti un visai līdzīgi vārdi, tāpēc uzmanību zaudēt nevar, bet arī negribas. (Un lasās arī vannā!)

Ja negribas lasīt, ir uzņemti arī vairāki romāna ekranizējumi.

Un daži citātiņi: (vairāk…)

 

Ir rudens Oktobris 22, 2008

Fails atrodas: atklājumi, kleitas — Laura @ 11:43 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Ir rudens. Labākais gadalaiks ever.

Pirmkārt šī dzejoļa dēļ.

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es… tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā
un varbūt pat ļoti

/Ziedonis/

Otrkārt šīs šalles dēļ. Atrasta www.antoinepeters.com

Treškārt šīs džempera akcijas dēļ. http://www.myspace.com/asweaterfortheworld

 

57 turki, atskurbtuve un Lācis bez ūsām Oktobris 22, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Laura @ 10:53 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Ozgurs ir turks, ar kuru iepazinos diezgan interesantā veidā Almatā - sava Kazakhstānas perioda laikā. Protams, žēl, ka Kleitas vēl nebija toreiz - jo tad arī man būtu daudz jo daudz ierakstu par ballītēm Kazakhstānā. :) Bet lai nu paliek. Tā nu lūk dodoties uz futbola spēli Tallinā, viņs 2 dienas pabija ari Rīgā. Kā īsts Rīgas apmeklētājs, viņš pazaudēja pasi. Par to - kur un kā - ir tikai dažādas hipotēzes. Tā nu mēs divatā - viņs kā “turks bez pases” un es kā “turka draugs tulkotājs”, devāmies iegūt atgriešanās atļauju. Lasiet tālāk. (vairāk…)

 

Gospeļu piedzīvojums Oktobris 22, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Marta @ 12:51 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Mazliet izslāpusi pēc kultūras pasākumiem, sestdien, ierodoties Rīgā, kāri izlasīju Dienu, kas pavēstīja par drīz gaidāmu gospeļu koncertu - Sing Gospel, Latvia! - festivāla ietvaros. Šodien nobaudīju tā galā koncertu.

Par gospeļmūziku manu priekšstatu veidojušas filmas un seriāli. Visspilgtāk laikam filma Romeo un Džuljeta ar dziesmu no laulāšanās baznīcā un seriāls Alija Makbīla, kur varoņi lāpīja savu līdzsvaru baznīcā. Tātat kopumā priekštats visai romantisks, apgarots un pat jautrs. Mūzika ļoti melodiska, dziedoņi - pacilāti, klausītāji - iesaistīti.

Taču šodien koncertā sajūtas bija pavisam citādas. Festivāla gospeļmūzikas pasniedzēji ne vien daiļi dziedāja, bet arī slavināja, sprediķoja un aicināja pielūgt.. Es uz sprediķi nebiju bijusi kādu prāvu laiciņu (ja neskaita nesenas kāzas) un man tik aizrautīga pielūgsme ļoti samulsināja. Dziedāt par garīgām lietām ir viens, bet aicināt pacelt rokas un vērst acis uz augšu, kas cits. Pieņemu, ka sprediķošana ir klasisko gospeļu sastāvdaļa, taču, ja tā laikā tiek pieminēta Jaunā paaudze un tās dalībnieki auditorijā, tad pārņem pavisam dīvaina sajūta (galvā sāk rasties jautājumi, vai neesmu pārpratusi koncerta programmu; vai esmu iekļuvusi šaurā reliģiskā sektā; vai mani gadījumā nenohipnotizēs un es necelšos kājās un transā nedziedāšu līdzi, utt.).

Taču mūzika lieliska. Dziedātāji tiešām pacilāti. Viņi aktīvi mēģināja plaudēt un šūpoties (nezin vai tas viņiem izdodas tikpat grūti kā man dejot reggaetonu, jo gospeļu mūzika ne pavisam nav latvisks dziedāšanas veids). Daļa klausītāju tiešām bija iesaistīti un klausīja sprediķu aicinājumam. Un galu galā arī es tiku parauta līdzi, kad, pēdējo dziesmu uzsākot, Malcolm Williams lika celties kājās, plaudēt un taču beidzot piedalīties. Viņi dziedāja - We are family! Ko gan citu es būtu varējusi darīt?!

Aizmirstot Jauno paaudzi un lielo uzstājību būt garīgai, koncerts bija ļoti patīkams. Kas zina, varbūt Gunāra Kalniņa gospeļkoris būtu sirdij tuvāks. Bet tas vēl nav dzirdēts.

 

Briselē forši! Oktobris 21, 2008

Briselē viesojos jau otro reizi. Pirmā bija tāda pāris stundu pastaiga skolas kora ekskursijas laikā, kurā aizrāvāmies ar augļu garšu bagātinātajām alus šķirnēm. Otrā bija it kā professionālos nolūkos - trīs dienas viesojoties Eiropas Parlamentā un diskutējot par ES žurnālistikas cerībām.

Atšķirībā no žurnālistikas semināra, pret Briseli manas gaidas bija niecīgas. Drošības pēc, lai garantētu sev kādu izklaidi brīvajos brīžos, nopirku DK Briseles ceļvedi, kurš izrādās Somijā ir 8 eiro dārgāks nekā Briselē. Kaitinoši, bet man bija lasāmviela lidojumam.

Tā nu Briselei izdevās aizraut ar vairākām lietām. (vairāk…)

 

Eiropas Parlamentā skoloties žurnālistiku Oktobris 20, 2008

Mēs dzīvojam vienotā Eiropā. Es vēl esmu ļoti jauna. ES institūcijas labprāt tērē naudu jaunatnes projektiem un tiem pat nav jābūt ļoti vērtīgiem - tātad baudi kā vari!

Tas ir tas, ko es sev vairākas dienas mēģināju atkārtot European Youth Media Days (Eiropas Jaunatnes mediju dienas) 2008 ietvaros.

Šīs mediju dienas Briselē ES parlamentā notika jau otro gadu. Es par tām neko nezināju, līdz mans daudzpusīgais Tamperes Universitātes epasts man piegādāja vēstuli ar paziņojumu par to eksistenci un iespēju piedalīties. Iespēju izmantoju un 3 dienas un naktis spēlēju jaunieti - žurnālisti Briselē.

Pasākuma mērķis ir/bija veicināt un radīt vairāk publikāciju par ES, sasaitot to interesanti kopā ar nacionālajiem jautājumiem, un iespējams, kādu dienu tuvoties visas ES kopīgā medija izveidei.

Temats man likās interesants, turklāt vēl EP vēlēšanu priekšvakarā. Vienīgi organizētājs bija Eiropas Parlaments, kas pats neprātīgi vēlas tikt atspoguļots. Līdz ar to daļu no laika aptuveni 200 Eiropas jaunajiem žurnālistiem deputāti stāstīja kā viņi redz ES medijus. Diezgan jokaina kombinācija. Plus vēl daļa no šiem parlamentāriešiem norādīja, ka paši gadiem ilgi bijuši žurnālisti. Bet nu politiķi.. Latvijā arī ir tādi kadri, vienīgi viņi pagaidām nerīko apmācības žurnālistiem.

Pārējo laiku aizņēma darba grupas, kuras dalībnieki varēja paši izvēlēties. Es izvēlējos Nuclear Windmills - TV debate. Tik nogarlaikojusies sen nebiju - un nevis ekoloģijas un vides jautājumu dēļ, bet gan organizēšanas procesa dēļ. Tik bezdarbīga, beztabildīga, vienaldzīga, pamataskolas tipa organizācija, kas liek skaļi kliegt un trīties. Un tas viss tikai tāpēc, ka man bija lielas gaidas (nākamreiz gan nolaidīšos pie zemes). Taču tehniski iemācījos ko mazliet jaunu, jo TV līdz šim nav bijis mans interešu objekts. Bet nu tā dēļ tik tālu gan nebūtu jābrauc.

Sasodīti grūti bija sevi pārliecināt, ka šī pasākuma saturs nav jāņem īpaši vērā, bet gan jācenšas iepazīties ar citu valstu žurnālistiem, lai nepieciešamības gadījumā varētu viņus izmantotu kādiem foršiem projektiem. Nejaušas satikšanās un iepazīšanās izdevās (tik tiešām ir kādi 4 cilvēki, kurus labprāt kādreiz patrobelētu), lai arī cik ļoti man šādi iepazīšanās pasākumi jau nogurdinājuši (Tamperē man šādi iepazīšanās raundi notiek katru pusgadu, jo ierodas jaunie apmaiņas studenti, kas ir neremdināmi un viņi savu enerģiju daļēji izlādē arī manā virtuvē).

Kopumā sajutu daudz šķēršļu, lai izbaudītu šo neorganizēto, bet galu galā jautro pasākumu. Domāju, ka patīkamākā puse tam bija, ka neiztērēju tam nevienu savu centu (santīmu), lai piedalītos un pēc tam, lai atgrieztos ar jauniem iespaidiem. Iztērēju tikai savu laiku, kas arvien nav līdzvērtīgs naudai, tāpēc varu mazliet šķērdēties.

 

Pirts tūrē ar politisku aromātu Oktobris 12, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Marta @ 11:46 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Somijā pašvaldību vēlēšanas var piedalīties arī tās pastāvīgie iedzīvotāji ne vien pilsoņi.

Es tajā nesaredzu sev piešķirtu kolosālu iespēju izpausties un dot savu novērtējumu, jo, valodu nesaprotot, nesekoju vietējām politiskajām aktivitātēm. (Taču jūtos noteikti līdzvērtīgāka ar šādām tiesībām.) Man te teju viss liekas tik akurāti noorganizēts un taisnīgs, ka nevaru tā momentāli iedomāties, ko gribētu izmainīt. Varbūt vienīgi, lai man aiz loga jau kuro mēnesi atkārtoti neuzraktu asfaltu (tā nav pārāk grandioza vēlēšanās).

Tādējādi sevi neapgrūtinu ar iedziļināšanos par Tamperes vietējiem kandidātiem, kuru vēlēšanu numuri izlīmēti malu malās (un tiešām visādos nostūros nevis popularās vietās, jo tam ir strikti ierobežojumi).

Taču kārtējās jaunu saunu iepazīšanas tūres ietvaros gribot vai negribot uzdūros uz vēlēšanu kampaņu, kura uz brīdi savaldzināja.

Tamperei ir tāds īpašais rajons Pispala - uz kalna starp diviem milzīgiem ezeriem vēsturiski izveidojies koka māju dzīvojamais rajons. Noteikti ekskluzīvākā vieta šajā pilsētā. Tur atrodas arī Somijā vecākā funkcionējošā sauna - Rajaportin sauna, kas nozīmē Robežvārtu sauna. Iespaidīga vieta! Karsē ļoti patīkamā veidā un sniedz pirmatnējās saunošanās pieredzi. Pēc tam nobaudītā Nokiā ražotā brūkleņu limonāde iekonservē šo pieredzi uz mūžu.

Bet kā gadās kā ne Pispalas vietējā politiskā kandidāte Marita ierīkojusi savu vēlēšanu biroju iepretīm saunai. To nevar nepamanīt. Visa apkārtne izrotāta košiem mākslas priekšmetiem, viņas vēlēšanu numuru un lozungiem - Vēliet par Maritu un esiet laimīgi, Vēliet par Maritu un smaidiet!.

Vēlēšanu materiālos Marita ir lietišķa sieviete, kas cenšas/centīsies saglabāt pispaliešu vērtības. Bet dzīvē viņa ar mums bija brīvdomātāja, mazliet hipijiska dāma, kas smejās kā kutināta. Birojs viņai izrotāts draudzenes Paulas košajām gleznām, kas lieliski iederas aptuveni 4 kvadrātmetru lielajā telpā.

Neviens no mums, kas izbaudīja Maritas viesmīlību, nesajuta vēlēšanos par viņu atdot savu balsi, tomēr, vēlāk satiekot viņu arī saunā, palika iespaids, ka priekš pispaliešiem viņa noteikti ir piemērota kandidāte.

(Ar šo es jokojoties varu atklāt savu rakstu sēriju - pa pliko saunā ar slavenībām! Iepriekšējais sērijas raksts atrodams zem ieraksta Akadēmiskās sarunas.)

Atrodoties Pispalā, obligāti esot (somuprāt) jāaiziet arī uz pabu Vastavirta (Pret straumi) - ļoti sens iestādījums ar teicamām koncertēšanas tradīcijām un iespējām palasīt dažādas pret straumes publikācijas, kas ir tā interjera sastāvdaļa.

 

Zirņu zupas ballīte Oktobris 12, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Marta @ 10:23 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Tātad kārtējā tematiskā ballīte - dzimšanas diena zirņu zupas gaumē!

Ballītes organizācija, iekš facebook! Ticu, ka draugiem arī varētu gana labi noorganizēt slēgtu pasākumu. Nevienu gan tādu neesmu redzējusi.

Dzimšanas diena tiek organizēta kā slepens notikums. Ballīte ceturtdienā, lai mazliet limitētu dalībnieku skaitu un lai sasauktos ar ballītes tematiku - viss zaļā, jo taču ceturtdienās Somijā un šķiet arī Zviedrijā sabiedriskajās iestādēs pasniedz zirņu zupu (ar pankūkām un ievārījumu). + Lai viss nebūtu pavisam zaļš un lai jautrāk- jāierodas ar apzīmētām sejām (taču viesi netiek briesmīgi apgrūtināti un tiek jau iepriekš paziņots, ka gadījumā, ja pietrūkst laika (bet drīzāk iztēles) seja tiks nokrāsota ballītē uz vietas. Tas arī sekmīgi darbojās un sagādāja viesiem papildu jautrību.

Vieta - bezpersoniska kompītņu kopptelpa - tātad kaut vai kāpņu telpa, vai jebkura dzīvojamā istaba būtu gana atbilstoša, jo telpu neviens īsti neizvērtē daudzo ielūgto un atnākušo viesu dēļ.

Vēl interesanti, ka salīgts vai sarunāts draugs DJ, kurš, bez bailēm sabojāt, ieradies ar visu aparatūru un sekmīgi kontrolē atmosfēru.

Viesu izklaidei un atbilstoši gaviļnieka izcelsmei - Meksikai - tiek organizēta atrakcija Pinata - kartona (bet mēdz būt arī māla) dažādu formu veidojums izkrāsots un pilns ar konfektēm. Mājas apstākļos pagatavojama un tiešām negaidīti aizraujoša atrakcija. Viesi tiek izdzīti sētā, kur uz volejbola tīkla āķiem un striķa uzstutēta pinata, kuru no viena gala kustina, lai tā mainītu savu atrašanās pozīciju. Tad visiem pēc kārtas pa vienam aizsien acis, iedod alkoholisku šotu, sagriež uz riņķi, iedod mietu un norāda, kur atrodas konfekšu pilnā pinata. Atliek vien sist cik spēka ar nodomu pinatu pārplēst. Taču pinata visu laiku maina atrašanās vietu, tā, ka viesiem izdodas izsmieties vienam par otru, akliem dzenājoties pēc konfektēm.

Manas ballītes gadījumā pinatas bija izgatavotas tik stipras, ka kādi viesi neizturot kāri pēc konfektēm sākā tās mežonīgi sist pret celi, izraisot vērotāju gaviles. Un viesi tiešām metās uzlasīt pa zemi izbārstītās konfektes.

Vēl sasaucoties ar ballītes mērķi - dzimšanas dienu - viesiem tika pasniegtas tortes. Pašceptas, gardas un zaļi noglazētas vai izdekorētas (piemēram, ar zaļiem gumijas lācīšiem).

Atmiņā paliekoši! ( Un ja ierodas policija - tā nav ballīte, bet gan bēres! (Atbilstoši situācijai labs joks!))

 

Atvērtās un aizvērtās durvis Oktobris 12, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Laura @ 3:12 priekšpusdienā
Tags: , , , , ,

“Dzīvē bieži mēs mēģinām atvērt jau atvērtas un aizvērt jau aizslēgtas durvis.” Tā šodien teica meitene, kas bija satikusi savu vidusskolas mīlestību pēc 5 gadiem skolas salidojumā.
Tā bija teātra studijas “Pagrabs” izrāde “Vīnogas”. Šodien šī studija svinēja 15 gadu jubileju un arī es esmu daļa no tā vēstures.
Satiku vecos “cīņu” biedrus, samīļoju režisori, paspēlējām etīdes. Riktīgi izsmējos - nu tā pa īstam kā kutināta. Ēdu ļoti gardu plātsmaizi un dzēru īstu piparmētru tēju no lielas māla krūkas. Savā skolā atkal justies kā mājās ir ļoti laba sajūta - te ir daudz nozīmīga un skaista noticis.
Sajauktie teksti izrāžu laikā: lieliskais GG citāts “Es esmu karalis, nevis muļķis” vietā pateiktais “Es esmu muļķis, nevis karalis”. Skriešana uz Ziemassvētku izrādi, kad biju sajaukusi sākšanās laiku. Un tā es burtiski uzskrēju uz skatuves, kur man bija jāsēž ļoti mierīgi uz podesta, bet no skriešanas tā tek deguns, ka briesmas; taču jāsēž klusām un nekustīgi. Un vēl daudz kā cita, kas man ir nozīmīgi, bet uzrakstot izskatās pagalam neinteresanti. Ballītes, sarunas, izbraukumi, viegli iereibusi skolotāja, kas met ritentiņus parkā utt. :)

Tā atvērto un aizvērto durvju sajūta tagad ir manī palikusi. Skolai durvis ir vaļā. Tagad zinu, ka jāatnāk uz šejieni biežāk, jo sen nebiju šitā izsmējusies, kā šodien. Taču ir durvis, kas jau sen kā aizvērtas un ko tur vēl žvadzināt tās atslēgas ap atslēgas caurumu.

 

Sapnis nomirt kopā Oktobris 8, 2008

Fails atrodas: filoloģija — Laura @ 11:00 priekšpusdienā
Tags: , , ,

Teodors Zeiferts ir bijis literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks. Sarakstījis Latviešu Literatūras vēsturi divos sējumos, kas izdota 1922. gadā. Bet bez šī snieguma, viņš ir piepildījis vēl kādu savu sapni.
Zeiferts dzimis 1865. gadā - vienā gadā ar Raini. Un viņa sapnis esot bijis arī nomirt vienā gādā ar Raini. Pats interesantākais, ka viņam šis Romeo un Džuljetas cienīgais triks arī izdevās. Rainis nomira 1929. gada septembrī un T. Zeiferts tā paša gada decembrī. Mērķtiecīgi tie latvieši tomēr.

 

parīzietes un kleita, kas apēdama kā kūka Oktobris 8, 2008

Fails atrodas: kleitas — Laura @ 12:26 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Es pēc pārliecības esmu pilsētniece ar daudziem pilsētas peles netikumiem. Man patīk dzīvot savā pilsētā un - lai gan tagad man ir ļoti daudz citu svarīgu iemeslu, kāpēc nedoties dzīvot citur - tieši Rīgas dēļ es neesmu vēlējusies ilglaicīgi dzīvot kādā citā pilsētā. Man Rīga pietrūkst un ilgu sajūta neatlaižas. Taču ne par Rīgu būs stāsts. Stāsts būs par Parīzi…
Nekad nebiju bijusi Parīzē. Vīrs solīja mani aizvest un solījumu nu beidzot ir izpildījis. :) Uz jautājumu, kā man tur gāja, atbildēt liekas bezjēdzīgi. Protams, ka gāja labi. Parīzē kā jau stāstos par Parīzi - pat dīvainis Hemingvejs kādreiz pārcēlies tieši uz Parīzi. Un noteikti vēl daudzi citi mani domubiedri ( pārliecībā pilsētnieki) ir nolēmuši par mājām saukt tieši viņu. Tātad pati Parīze mani ne ar ko nepārsteidza, jo viss dzirdētais - stereotipos atražotais ir gandrīz patiesība.

Taču mani pārsteidza parīzietes. Viņas ir tik skaistas. Tik dūmakainas. Tik apskaužamas. Tik it kā nevīžīgas. Un dažas patiesi valkā elegantas cepures. Neticētu, ja pati neredzētu. Parīzietēm ir īpaša skaistuma izjūta jeb - “Parīzes estētisms”.
Iespējams, ka kaudzei ar bezgaumību sirgstošo, ārsti varētu izrakstīt ilgas pastaigas Parīzē. Un iespējams, ka daži arī atlabtu. Vēl var izmēģināt dažādo kafejnīciņu ēdienu piedāvajumu un to ārstniecisko iedarbību - “parīzietes brokastis”, “parīzietes salāti”, “parīzietes kafija”. Kā zināms, mēs esam tas, ko mēs ēdam.

Atgriežoties manā Rīgā, es izvilku no skapja savu burvīgo rudens pančo, kuru nevilku, jo liekas, ka rīdzinieces uz mani skatās. Vēl arī pārliecība, ka vajadzētu pierakstīties pie friziera, pamazām pieņemas spēkā. Un vēl - Parīzē noteikti ir jāatgriežas, jo nepaguvu nopirkt sev parīzietes cienīgu cepuri.

P.S. Attēlā ļoti skaista kleita - bildēta Parīzes Kenzo skatlogā. Burtiski apēdama - tāpat kā Parīzes kūkas… Ak jā, vēl viens pārsteigums - kūkas. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc jātgriežas. Uz Parīzi kūkās! :)

 

Sadalīt brālīgi Oktobris 6, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Laura @ 1:26 priekšpusdienā
Tags: , , ,

http://www.diena.lv/lat/multimediji/tautas_balss/mana_drauga_portrets/marta

Bezjēdzīgi spaidot dažādas saites www.diena.lv, kamēr ielādējas mans jaunais albums draugos, atdūros pret viņu. Manu draudzeni. Un neko pielikt vai atņemt. Marta pavisam ka dzīvē  - stāv priekšā un skatās. Jo vairāk es uz viņu skatos, jo dziļāk viņa uz mani.
Izskatās taču pēc ļoti laba drauga, vai ne? :) Un zinot latviešu cilvēka dabu ne ar ko labu ne ar vienu nedalīties, jocīgi, bet man nav žēl, ka viņu šī portāla konkursā kā savu draugu ir ievietojis  kāds cits (Olga :)), nevis es. Patiesībā labs veids, kā pateikties draugam par pavadīto laiku kopā.
Es fotogrāfēt nemāku. Domraksti skolā par savu draugu ar jau palaisti garām. Jādomā kaut kas cits.

 

Vakariņās par pēdējo rotaļlietu un apgraizīšanu Oktobris 5, 2008

Fails atrodas: atklājumi, vīrieši — Marta @ 2:51 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Ēdu vakariņas ar diviem puišiem - meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.

Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 15 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.

Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.

Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls - apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)

Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.

Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.

Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) - par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.

Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.

 

Ar randiņu uz Tu! Oktobris 4, 2008

Fails atrodas: vīrieši — Marta @ 5:11 pēcpusdienā
Tags: , , ,

Biju uz randiņu/iem! Tajā barā, kas tikai prasās ciemos, ir arī pieklājīgi gadījumi, kam ir mēra izjūta - kad, kur un kāpēc. Arī šiem ir divas mēra galējības - ar romantiku vai bez, kas abas savā ziņā ir interesantas.

Līdz šim randiņi, to organizēšana, gaidas, tikšanās un pļāpāšana par kaut ko nebūt, likās nejēdzīgi.

Pirmais īstais randiņš man bija 13 gadu vecumā ar nometnes biedru. Iepazināmies autobusā atceļā no nometnes, apmainījāmies telefoniem, un viņš mani uzaicināja uz sliktāko filmu ever (tur bija kaut kāds mafijas jociņš par šcvarcneigera un pinokio bērniem un pautiem no koka un dzelzs !!! ). Pēc filmas aizsteidzos mājās, nekad viņu vairs nesatikdama. Bet nu viņam bija mēra izjūta, saprotot, ka nekas nesanāks,  un man bija pirmais randiņš mūžā, tā, ka paldies par samērā cienījamu pieredzi.

Tā mana randiņu epopeja varēja sākties. Vispār nesaprotu, kas tie varēja būt par randiņiem padsmit gadu vecumā. Taču atbilstoši vecumam - sāku mukt no randiņiem, kautrēties, tiepties, pat mazliet ņirgāties. Diezgan skumīgi. (Stundām ilgas telefonsarunas gan man patikās.)

Pavisam briesmīga droši vien nebiju, jo ar kādu/kādiem ik pa laikam šo procedūru atkārtoju ilgstošāk un galu galā kaut kā arī aizmirsu, ka tie it kā ir randiņi. Tātad, brīdī, kad tie kļuva par ikdienu, tie vairs kaut kā neskaitījās randiņi un kļuva panesami un patīkami. Atkal necik aizraujoši.

Ir bijis tā, kad beidzot sasodīti ļoti gribas tikties. Prātā izdomāts, ka šis ir randiņam lielisks laiks un ir cilvēks, ko gribas satikt. Pat bez romantikas, bet ar interesi. Taču čiks un nekā. Otrs piedāvā simts iemeslu, kāpēc nevar/nesanāk/negrib.

Tā nu manu randiņu koppaina līdz šim ir bijusi visai garlaicīga (gadījās viena randiņa laikā, skatoties filmu kino, pat aizmigt).

(Vispār man ir radušās pārdomas, no kā cēlies vārds randiņš? No random?:) Te manai draudzenei jaunajai filoloģei būs japalīdz.)

Bet nu liekas, ka ir notikušas pārmaiņas. Kopaina mainās.

Vispār sajūta (šodien), ka esmu lieliskā vecumā!

Vēl atradu briesmīgi nepārskatāmu, muļķīgu, bet reizē arī smieklīgu (izskatās, ka gados jaunu datoriķu) forumu ar padomiem, par ko runāt pirmajā randiņā.

 

Dzeltenkājes Septembris 29, 2008

Fails atrodas: ēdieni — Marta @ 9:20 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Man ļoti garšo sēnes. Es tās lasu, tīru, gatavoju un ēdu. Neko grandiozu no tām nemāku gatavot, bet tās ir gardas visādos veidos. Man īpaši garšo gaileņu kaviārs (drausmīgi darbietilpīgs), baraviku krēmzupa (nav ne jausmas kā pie tās tiek) un vēl visādas sēņu mērces un sacepumi.

Somijā šogad sēņoju vienreiz un sekmīgi. Taču šoreiz nolēmu neizaicināt pret sevi dīvainus skatienus un sēnes vienkārši nopirkt. Jau pērn biju pamanījusi tirgū tādas it kā apsalušas, brūnīgas gaileņtipa sēnes, taču tikai tagad nolēmu pārbaudīt tās. Tās ir piltuves tipa gailenes jeb dzeltenkājes (vismaz manā tulkojumā no Funnel chanterelles). Sastopamas sūnās vēlu rudenī. Neatbildētais jautājums - vai sastopamas arī Latvijā?!

Bet patīkamais Somijā -  var tikt pie gaileņtipa garduma arī ārpus to sezonas, tās ir vieglāk tīrāmas nekā gailenes un lētākas nekā šampinjoni.

Mana jaunā recepte: dzeltenkāju risoto, kur gaileņu vietā vienkārši izmantojam dzeltenkājes:). Ja interesē, lasiet tālak: (vairāk…)

 

Mana melleņu pēcpusdiena Septembris 26, 2008

Fails atrodas: ēdieni — Marta @ 4:54 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Manas melleņu naktis bija jokaina, garlaicīga un prognozējama filma. Taču meitene filmā visu laiku ēda melleņu plātsmaizi/pīrāgus, kas ir ārkārtīgi izplatīti Somijā. Ja filmā tos neviens nepirka un neēda, tad šeit tie varētu būt iecienītākie vai teju vienīgie ko te piedāvā.

Filmu noskatījos sen un to nav vērts daudz pieminēt, taču Tamperē gadījās tikt pie melleņu plātsmaizes līdzīgi kā filmā. Vienīgi bez Džūdas.

Iegājām kafejnīcā Kahvila Taikapapu (kas nozīmē Kafejnīca maģiskā pupiņa) pilsētas centrā puspiecos pēcpusdienā. Kafejnīca ļoti maza, cietiem koka krēsliem ar spilveniem, papīra lampām un gleznām pie sienām. Aiz letes stāv kafejnīcas saimniece - skaista, harmoniska somiete. Kad apsēdāmies viņa pabrīdināja, ka kafejnīca drīz slēgsies, bet mums nekur nav jāiet, jo viņa vēl uzkops līdz gandrīz sešiem. Pienāca pieci un viņa atnāca ar diviem melleņu pīrāgiem, sakot, ka, ja mēs tos neēdīsim, viņa tos metīs ārā. Melleņu pēcpusdiena bija sākusies.

Mazā kafejnīca noteikti pieskaitāma pie apmeklējamām kafijas meklējumos Tamperē. Izrādās, tā ir iecienīta vieta arī kā galerija un šīs pilsētas aktīvie mākslinieki tur regulāri izstāda un pārdod savus darbus. Rinda uz darbu izstādīšanu sniedzas teju gada garumā. Kafejnīcas klientūru veido mākslinieku draugi un paziņas un iespējams garāmskrējēji kā mēs.

Tomēr kafejnīca slēdzas piecos. Vēl arvien Somijai tipiski, bet kas zina, vai uz ilgu laiku.

Vēlāk, riteņojot mājup, noskaņojumu vēl uzlaboja kāds soms, kuru iztramdīju ar riteņa zvanu, novēlot man jauku piektdienu - somiski, protams! Novēlējumu nevar nepieņemt!:)

 

Pirms raksti komentāru - iesildies! Septembris 25, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Laura @ 6:12 pēcpusdienā
Tags: , ,

Es tikko baismīgi izmežģīju elkoņa un plecu locītavu kreisajai rokai. Kā?
Ierakstīju iepriekšējo ierakstu par līdzenumiem. Tad nolēmu pievērsties darba lietām. Atvēru PPT un Exceli. Sāku veidot tabulu un kopii-peistot dažas vajadzīgas lietas, respektīvi, ātri sāku ņemties ar taustiņiem un peli.  Un tad - chiiiiiiks un briesmīgas sāpes.
Tagad vingroju un staipos, bet sāpes negrib atkāpties. Turpmāk laikam būs jāiesildās.

 

Līdzenuma sajūta Septembris 25, 2008

Fails atrodas: atklājumi, grāmatas — Laura @ 5:48 pēcpusdienā
Tags: , ,

“Cilvēks sākas tad, kad sākas mīlestība.” Šodien seminārā izteica mana grupas biedrene. Šo apgalvojumu esot rakstījis Alberts Bels savā stāstā “Es pats līdzenumā”. Stāstā autors attēlojis cilvēka vajadzību pēc sava līdzenuma, respektīvi, pēc lauka, kur dzīvot un attīstīties ar sevi, neatkarīgi no pārējiem. Tā kā stāsts izdots tāda paša nosaukuma stāstu krājumā 1968. gadā, būs pagrūti atrast. Bet iekšējā sajūta saka, ka jāizlasa.

Un šāda sajūta mani urda un neatstāj tagad bieži.

 

Pēc jautrības paģiras Septembris 24, 2008

Fails atrodas: atklājumi — Marta @ 8:37 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Vakar biju foršā ballītē. Tā saucās saunas ballīte aktīvajiem studentiem, kas palīdzējuši citas ballītes rīkošanā mazāk aktīviem studentiem. Vieta interesanta - pie Tamperes stacijas senatnīgā vagonu noliktavā (skat.bildē), kur ikdienā kāju spert negribētu un, iespējams, tur tika novērots vienīgais klaiņojošais kaķis Tamperē. Vieta pieder tehnisko studentu Tējas klubam, kas nodarbojas ar studentu izklaidēšanu un nodarbināšanu.

Vispār Somijā ir ļoti aktīvas studentu organizācijas vai studentu klubi. Tādu var izveidot teju jebkādu interešu vadīts un nemaz  ļoti nepiepūloties ir iespēja saņemt arī valsts finansējumu savam mērķim. Es esmu organizācijas ISOT bez-atbildības un pagaidām nereģistrēta biedre. Arī šī organizācija nodarbojas ar Tamperes starptautisko studentu izklaidēšanu un viņu dzīvju uzlabošanu. Sekmīga organizācija. Ar ballītēm tiek pelnīta nauda citām ballītēm.

Un tomēr, kad notikusi jauka/jautra ballīte ar visiem atbilstošajiem faktoriem, nākamā diena ir draņķīga diena. Un nevis tāpēc, ka iepriekšējā vakarā būtu lietots alkohols vai vēlu nākts mājās, vai tāpēc, ka Somijā kāds nolēmis tieši šajā laikā nošaut savus līdzcilvēkus..  bet vienkāršu egoistisku iemeslu dēļ - nākamā diena nav jautra. Un, ja nākamā diena nav jautra, tad sākās paģiras no iepriekšējās dienas priekiem. Viss šķiet slikti. Apkārt nav kaudze cilvēku ar ko sarunāties, pasmieties un aizrauties. Ja nav melns, tad ir balts.. un te to nozīme, iespējams, jāsaprot ačgārni.

 

Hospitālis uzšķērsts! Septembris 21, 2008

Fails atrodas: atklājumi, ēdieni — Marta @ 11:40 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Vasarā Rīgas restorānu mīļotāji mazliet sašūmējās, jo bija atvēries jauns tematiskais restorāns - medicīna, slimnīca, ārsti, māsiņas - Hospitālis. Avīzes, žurnāli un internets ir pilni ar iespaidīgām bildēm, par to cik asprātīgs ir jaunais ārstu izveidotais restorāns. Svētdien nelielā privātā ballītē ēdu tur vakariņas un varēju to novērtēt.

Mazliet kautrīgi, taču ziņkārības vadīta izstaigāju iestādījumu. Tur tik tiešām daudz interjera elementu, kas, man ar medicīnu attālināti pazīstamai, šķita aizraujoši. Brīžiem gan uznāca bažas vai pie sienas piestiprinātā šļirce ar adatu galā ir labi piestiprināta un man pēkšņi neuzkritīs virsū.. un vēl kas zina, ar ko tā šļirce reiz saskārusies. Tatad neliela paranoja.

Vēl neliels apmulsums piemeklē vienā no divām tualetēm, kura veidota tikai no spoguļiem (vienīgi santehnika klasiska). Tādējādi var saskatīt sevi visneiedomākamajos rakursos arī palielinājumā (iespējams noderīgi pirms un pēc friziera apmeklējuma, vai lai sevi pārliecinātu doties vingrot, vai vienkārši pārpārēm papriecāties par sevi.

Paranoja neiestājas psihiatriskajā nodaļā ar tapsētajām sienām un durvīm uz nekurieni, ne arī no mākslīgajiem galvaskausiem, kas ar tukšiem acu dobumiem dus plauktos (varbūt tāpēc, ka man mājās ilgi tāds īsts gozējās plauktā), ne arī no asiņainām salvetēm pie saldēdiena.

Liekas, ka restorānā gan varētu sašokēties no zupas trako kreklā, bet var arī diezgan mierīgi izvairīties no nepatīkamā/tematiskā.

Bet nu galvenais restorāna uzdevums ir tomēr ēdināšana. Par to palika dalītas izjūtas. Pirmajā ēdienā nomēģināju provansas zivju zupu jeb bouillabaise, kas bija ļoti baudāma, taču par latviešu zvejnieka darinātu zupu īpašāka bija vien ar dienvidnieciskajām sastāvdaļām. Buļjona aromāts likās vēl bagātināms, taču pieņemams.

Otrajā ēdienā nācās mazliet pacīnīties ar jēra kājas šķēli. Reti kur Rīgā iespējams nobaudīt gardu jēra gaļu (piemēram, viesnīcas Alberts restorānā Bestsellers jērs ir ļoti baudāms), bet Hospitālis noteikti svētdien nebija īstā vieta. Tāda zobu asināšana/trulināšana/mocīšana vien sanāca. (Papildinošā piparmētru mērcīte gan bija ļoti baudāma.)

Saldēdienā kāri notiesāju (patiesi) ābolu kūku (ceptu ābolu) ar saldējumu un tējkaroti (!) vaniļas mērces. Gards.

Hospitālī noteikti jāņem visi trīs ēdieni, lai justos paēdis un arī pēc tam nepārņem smaguma sajūta. Tas patīkami. Tomēr nepārņem arī sajūta, ka šī viesošanās tur būtu jāatkārto. Varbūt vienīgi darba dienas pusdienlaikā, kad varot nobaudīt slimnīcu vienkāršos ēdienus. Varbūt varētu arī atgriezties, lai nobaudītu dzērveņu morsu vai kādu kokteili. Vai varbūt, lai paskatītos uz kādu jauku māsiņu (viena tur ļoti atgādināja stereotipus par seksīgajām māsiņām - augstpapēžu kurpēs, īsā uzsvārcī, garām slaidām kājām un bez iepriekš piesolītajām tīkliņa zeķubiksēm; cita savukārt  - ar visu iepriekšminēto, tikai ne tik tipiska skaistule, bet ar viedokli).

Forši, ka ārsti izvēršas citās jomās un mēģina iepazīstināt publiku ar savu specifisko vidi. Taču liekas, ka šis iestādījums iemīļots būs vien pašiem ārstiem, kas, visticamāk, tur saņemto rēķinu ar nosakumu Pateicība apmaksās ar pateicībām.

 

Pirms skaties viņai acīs, apdomā divreiz… Septembris 18, 2008

Fails atrodas: kleitas — Laura @ 12:45 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Emocionalitāte visbiežāk tiek piedēvēta sievietēm. Parasti šai sieviešu jūtelībai ir tāda nelaba piegarša. Nelaba tāpēc, ka tā bieži viņas atbrīvo no atbildības. Bet ir vēl kāda emocionalitāte sievietē, kas ir pavisam citāda. Tā ir emocionālā seksualitāte. Latviešu valodā ir tāds ļoti skaists vārds “juteklība”. It kā pavisam nevainīga parādība tā juteklība, bet kā ieskatās tai acīs, tā kā ar āmuru pa galvu.

Arī angliski juteklībai ir iztēli rosinošs vārds “sensuality”.
Sensuālās kleitas atradu šajā mājas lapā, kur savas vājības (kleitas un rotaslietas) apvienojušas divas dizaineres Mori&Mimosa.