Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Jaunas meksikāņu ēdienu receptes Jūlijs 20, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 1:14 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Kaut kā nav noskaņojums receptes stāstīt daudz detaļās. Daudz svarīgāk ēst gatavotājam ir būt radošam un paeksperimentēt visādas produktu kombinācijas.
Tā piemēram, šajā Meksikas ceļojumā, visdīvainākā kombinācija līdz šim bijusi ar cūkas ādiņām.

Cūkas ādiņas tomātu mērcē

Te cūkas ādiņas nav kaut kas mazs kraukšķīgs, bet gan liela no mucas izvilkta cūkas āda, kas acu priekšā izcepta lielā daudzumā eļļas. Tās izmēri varētu tikt pielīdzināti spilvendrānai. Tā nu šo fritēto cūkas ādu nes mājās, salauž gabaliņos, kas jau sāk līdzināties tiem, kas atrodami mūsu veikalos. No ādas nokasa tur saskatāmās taukvielas un tad gatavojas šo čipšu masu iegremdēt kādā mērcē. Te iecienītāka ir zaļo tomātu salsa – silta. Var apcept drusku gaļu, jebkādu un tad pievienot sablenderētus zaļos tomātus ar vidēji stipriem zaļajiem čili. Neesmu pārbaudījusi, bet man liekas, ka mūsu veikalos var nopirkt 3 veidu meksikānu salsas. Sarkano, avakado un tad būtu jābūt zaļajai. Somijā vismaz var. Varbūt Prismā var nopirkt. Tad šajā siltajā masā iemērcē cūkas ādiņas un ļauj tām piesūkties. Tas neizklausās diez ko apetlītīgi, tomēr gardi. Tad šo visu ēd ar skābu krējumu un maigu sarīvētu sieru. Man sacīja, ka droši zaļo tomātu vietā var izmantot sarkanos. Nebūs tik skābeni, bet gardi tāpat. Un kāpēc, lai neizmantotu arī tās cūkas ādiņas, ko var nopirkt skaisti safasētas pie mums..

Vēl cūku ādiņas var arī izmantot salsās tortijām. Tikai šādā gadījumā derēt tās pavisam nelielos gabaliņos un saspiestas kopā ar tomātu salsu un sīpoliem. Garša spēcīga, sāļgana un meksikāniska.

Sausi makaroni tomātos

Šis ēdiens varētu būt ļoti iecienīts bērniem, kas neēd daudz garšu piesātinātus ēdienus. Vispār jau šis ēdiens ir visai līdzīgs makaronu zupai, par ko rakstīju iepriekš. Tomēr tā nav zupa, bet sausi makaroni.
Nelielā daudzumā eļļas apcep makaronus. Mans pavārs lietoja tādus mazus tievus makaroniņus kā spagetti – fideos vai kaut kā tamlīdzīgi. Acīmredzot makaronam šajā ēdienā nav jābūt resnam un košļājamam, bet viegli apēdamam. Makaronus cep uz mazas liesmiņas un noteikti to nevar devēt par fritēšanu kā iepriekš. Kad smalkie makaroni drusku apbrūnējuši, tad tiem pievieno samblenderētus pavārītus tomātus ar nelielu sīpoliņu un ķiploka daiviņu. Tomātu masu pievieno apmēram tādās pašās proporcijās, kā vārot rīsus, pievieno šķidrumu. Vēl šajā masā uz vārīšanas laiku ievieto zaļumus. Pavārs ielika kādus man nezināmus zaļumus, bet manuprāt te var likt sev iemīļotākos un tad pēc novārīšanas buntīti izņem ārā.
Tad ļauj makaroniem ātri izvārīties, sasūkties ar šķidrumu. Makaroni neizskatās ļoti izteiksmīgi, tomēr tie taču vārīti tomātos un tās ir spēcīgi :). Vēl jau, protams, ir sāls lieta. Tam ieteikumus nedodu.
Šo pasniedz ne pārāk karstu, ar karoti skāba krējuma pa virsu, nedaudz uzgriezta avakado un sarīvēta maiga, labāk svaiga siera. Neticami, bet garšīgi!

Vēl dažas idejas, bet ne gluži receptes..

-) Galvenokārt visos iespējamos mājās un manā restorāniņā gatavotajos gaļas ēdienos, gaļa tiek novārīta pirms tiek izmantota tālāk. Vistas ēdienus, kur galvenā sastāvdaļa. piemēram, ir vistas šķiņķis, tas viennozīmīgi būs vārīts. Tam ir priekšrocība, jo no tā pāri paliek buļjons. Un arī vista nav tik trekna.
-) To pašu meksikāņi dara arī ar cūkas un liellopu gaļu. Izplatīti ir gaļu un arī pupiņas vārīt augsta spiediena katlos. Ātrāk gatavs un garšas paliek iekšā. Vēl šāda gaļa biežāk ir tik mīksta, ka pat šķīst ārā.  Un tas ir vēl viens no padomiem. Kad gaļa gatava, tad nepasniedz kaut kādu gabalu no tās, bet gaļu saplēš šķiedrās. Šādas šķiedras, tad liek visādās mērcēs un zupās, vai arī tortijās.

 

Futbola garša Meksikā Jūlijs 15, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 1:48 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Meksikāņi esot ķerti uz futbolu un kas ir forši, tad tie, kurus esmu redzējusi arī māk drusku bumbu apspēlēt. Tas ir drusku līdzīgi kā somi māk slidot. Es jau arī saku, ka māku, bet kad ieraugu visparastāko somu slidojam, saprotu, ka atšķiru melnu no balta, bet patiesībā slidot nemāku.
Futbolu man arī patīk spēlēt, bet nekad neesmu uzdevusies kā spēles mācētāja un pat ne noteikumu pārzinātāja. Savukārt skatīties sportu ir interesanti tikai liela satraukuma brīžos, vai masu efektaa. Vienu tādu gribēja man parādīt arī draugs Meksikā.

Veiksmīgi dabūjām biļetes uz Pasaules čempionātu futbolā jauniešiem līdz 17 gadiem. Meksika fināla cīņā pret Urugvaju. Spēle notiek pēc pašu stāstītā pasaulē trešajā lielākajā stadionā – Acteku stadionā. Tajā var ietilpt puse Tamperes iedzīvotāju, kādi 120 tūkstoši cilvēku.
Uz spēli ļaudis sarodas karogiem, cepurēm, sakrāsojušies, sadzērušies.. jautri, satraukti un patriotiski.

Futbolu skatoties jāzina dažas lietas. Pretinieku valsts himnu var nosvilpt tikai īpašos gadījumos – izšķirīgās cīņās ar pretiniekiem/ienaidniekiem kā meksikāņiem varētu būt ASV. Tomēr citos gadījumos pret to ir respekts. Savukārt pret pretinieka vārtsargu nekāda respekta nav. Katrreiz kad viņš izspēlē bumbu, skatītāji izstiepj roku, tirina pirkstus, dauza kājas un sitiena brīdī sinhroni nobļaujas…. p u t o o o. Iedomājoties pusaudzi urugvajieti, kuru visu spēli šādi lamā teju viss stadions, tad viņam droši vien pēc tam jāmeklē speciālista palīdzība. Joks, protams, bet dzīvē skarbinieks.

Šoreiz futbols izcēlās ar vēl kaut ko – ar FUA! Jauna youtube video iespaidā meksikāņu jauniešus pārņēmis Lāčplēša gars. Vai kaut kas līdzīgs somu Sisu. Viens sadzēries kundziņš video saka, ka ar fua viss ir iespējams. Un tad nu kad savukārt bumbu bija jāizspēlē Meksikas komandas vārtu sargam, tad visi kā viens izkliedza šo. Un Fua gars spēles gaitā tikai attīstījās. Bet nu tas droši vien nesaglabāsies kā kaut kas paliekošs.

Vēl futbolā ir nedrīkst ieklīst pie pretinieku līdzjutējiem. Tevi apsvaidīs un pazemos. Ja pretinieka kreklu novilksi, tad sauks tevi par par staiguli.

Vēl ir labi saglabāt kādu drusku aliņa noslēgumam, jo ja gadās, ka tava komanda uzvar, tad ar to ir gluži patīkami apliet tev līdzcilvēkus. Šī iemesla dēļ apkārtnē pirms spēles pārdod arī lietus mētelīšus.

Un bet, protams, spēlē neiztikt bez dziedāšanas (cielito lindo) un viļņiem kuru laikā jācenšas degunu nepabāzt zem ūdens. Par to gan brīdina arī rībināšana ar kājām. Nezinu gan vai tam ir spāņu valodas izcelsme, bet arī dziesmā izdziedātais vārds – olē, ole, ole, olē nozīmē apspēlēt. Meksikāņiem tas patīk un padodas gluži labi.

 

Gatavošanas pieraksti – otrā diena Jūlijs 14, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 3:23 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Cūkgaļa meksikāņu gaumē

Sagriež cūkgaļu plānās šķēlītēs, ne kā gulašam, bet kā caurspīdīgai karbonādei. Apcep eļļā un uzber sāli.

Apcep daudz sīpolu un vidēji maigus zaļus čili piparus. Čili liek tik daudz, cik pats var paciest un kāda ir patikšana. Kad tas ir apglazējies pievieno apcepto cūkgaļu. Visam pievieno ilgi blanšētus blenderētus tomātus un arī tomātu pastu krāsai un garšai. Visu šo maisījumu sautē kādu pusstundu vai pat stundu. Kamēr gatavs.

Pasniedz ar rīsiem, makaroniem vai vislabāk ar tortijām. Man gatavojot radās jautājums, kāpēc tomāti pirms tam ir kādu brīdi jāblanšē/jāpavāra ar mizām un tad jablendē, jāpievieno un atkal jāvāra. Atbildi super labi nesapratu, bet iespējams tomātu skābuma dēļ. Garša tā ir labāka.

Sopes ar vistu

Šis ir kaut kas ļoti meksikānisks. Latvijā grūti dabūjams, bet ne neiespējami. Sope ir tāda tortija, kam pēc izcepšanas maliņas uzlocītas uz augšu kā tādam sklandu rausim vai karjalan piirakka. Tā rezultātā tortija liekās tāda kā biezāka. Tādai tai jābūt, lai uz tās noturētos dažādi gardumi. Brīva improvizācija kādi.
Sopes, ko šodien gatavoja mans pavārs bija tāda..
Sagatavo vistu. Vienkārši novārītu vistu saplēš strīpiņās. Meksikā viskaut ko labāk plēš nekā griež un vista tiešām labi plēšas. Vistai pievieno čili un sablendētu tomātu. Tad apcep eļļā no abām pusēm sopi jeb tortiju. Vēlams, lai tortija ir auksta, citādi tā uzsūc daudz eļļas. Kad sope apcepta un ir drusku kraukšķīga, tad tai virsū jāliek kāda mērce. Pavārs lika pupiņu pastu. (Kā to gatavo izstāstīšu nakamajā receptē). Pa virsu pastas slānītim uzliek sasildītu vistu, bet vēl pa virsu mazliet skāba krējuma un svaiga siera. Un tad vēl ēdot pa virsu vēl liek kādu no svaigajām pikantajām meksikāņu salsām.
Cits variants. Uz sopes var likt sarkanu salsu. To iegūst no sablendētiem, pavārītiem sarkaniem čili. Protams ne tādiem, ko var dabūt parastos mūsu veikalos. Tāpēc to droši vien varētu aizstāt ar kādu no meksikāņu gatavajām mērcēm. Tad pa virsu liek skābu krējumu, svaigu sieru un vēl ļoti gardu sarīvētu parmezānu, kas šai veģetārajai sopei piedod drusku sāļuma un kreptīguma.
Ja paveicas dabūt melnas kukurūzas sopes, vēl jo garšīgāk un aizraujošāk. Varam iedomāties, ka tas ir kas līdzīgs rupjmaizei.

Tātad pupiņu pasta.

Izvāra pupiņas. Mazas brūnas, mazas raibas, vai kādas citas pupiņas. Tā kā tas aizņem vairākas stundas, tad droši var ņemt kādas no jau koncervētajām pupiņām, kas nopērkamas veikalos. Tikai ne baltās, tās ir mīkstākas un nebūt neizskatās meksikāniski.
Apcep nedaudz sīki sagrieztu sīpolu, tam pievieno pupiņas. Pupiņu sķidrumu daļeji arī. To ārā nelej, bet skatās, vai masa sanāk baigi bieza un vai nav drusku jāatšķaida. Pupiņām gan piemīt īpašība sabiezēt. Tāpēc kādu laiku pupiņas silda un tad ņem stampu/glāzi vai burciņu un visu sastampā. Pupiņām ir jāizšķīst un jāveidojas biezai šokolādīgai masai. To vēl drusku pavāra un tā ir gatava lietošanai jebkur.
Pupiņu pastu garšīgi ēst brokastīs ar olu kulteni un tortijām. Vēl var olas cept/vārīt tieši pupiņās iekšā. Vēl liek uz šīm pieminētajām sopēm. Vēl ēd ar visu citu iekš tortijām.

Padoms!
Ja kādu garšu gribas vēl atsvaidzināt un padarīt meksikāniskāku, spiežam virsū laimu! Piemēram vistas zupa ar laimu ir burvīga. Arī tortiju čipsi, ko pie mums sauc par nachos ar svaigu laima sulu ir gardi.

 

Pirmā diplomēta pavāra mācībstunda Jūlijs 13, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 6:58 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Atkal esmu Meksikā. Šoreiz man ir tā laime atvaļinājuma laikā attīstīt savu kāri uz ēst taisīšanu un ēšanu. Drauga ģimene man ir sarunājusi apmācības pie vietējā restorāna/kafejnīcas pavāra mācībstundas. Tām nav nekādu priekšnoteikumu un tās ir bez maksas. Laipnais pavārs pat labprāt man maksātu, ja es viņam palīdzētu visas dienas garumā ne tikai rīta pusē, pagatavot ēdienu. Šodien vēl uz darbu dienas garumā nebiju gatava, bet tikai kāri mācīties. Un tātad pēc kolēģes ieteikuma te es varētu piefiksēt receptes. Visas protams nav pasakainas un ir gluži vienkāršas, tas ir tāds ekonomiskais restorāniņš. Un vispār daudz kas Meksikā tiek gatavots no lētām sastāvdaļām. Diemžēl ir arī tādas, kuru mums nav. Par to aizstāšanu katram jādomā radoši.

Sēņu zupa jeb sopa de hongos
Katlā apcep videji sagrieztu sīpolu. Ļauj tam nedaudz karamelizēties. Pievieno četrās daļās sagrieztus svaigus šampinjonus. Tos arī pacep kādu brīdi. Tā kā sēnēs ir daudz ūdens, tad tomēr negaida kamēr tās izcepsies un saruks pavisam maziņas. Tad pievieno ķirbja ziedus. Šī ir sastāvdaļa kādas mums nav. Tas ir tāds saldens veidojums, ko varētu aizstāt ar pašu smalki sagrieztu ķirbi, cukini vai kādu līdzīgu maz izteiksmīgu dārzeni. Tad zupai pievieno buljonu no sīpolos un ķiplokos novārītas vistas. Un apjomam, ja vēl vajag var pievienot ūdeni un tad kādu kubiņu, vai pulveri kas līdzīgs vegetai, bet ne tik nomācošai.
Zupu kādu laiku pavāra un garšai vārīšanas laikā katlā ievieto ar diegu sasietu zaļumus. Tomēr tos zupā neatstāj un pirms pasniegšanas izņem. Laikam, lai zupa būtu dzidrāka.
Zupa ir gatava. Tā ir viegla, bez spēcīga aromāta, bet patīkama. Lai tā būtu meksikāniskāka pavārs zupas šķīvī iemaisa nedaudz zaļo tomātu salsu vai pie mums to gluži vienkārši varētu aizstāt ar saberztu/svaigu čili pipariņu.

Makaronu zupa jeb sopa de pasta
Kā saka mans skolotājs/pavārs :), tad meksikāņu ēdienu pamatā ir tomāti, kas sablenderēti ar sīpolu un ķiploku. Arī šai zupai tas ir pamatā.
Sāk gan ar ko citu. Kā izrādās, ja vēlas likt zupā makaronus un zupa netiks uzreiz apēsta, vai arī grib nodrošināties pret gluži ierastu makaronu pārvārīšanu/izšķīšanu tos pirms tam ir jāapcep. Makaronus – maza izmēra – cep vai fritē lielā daudzumā eļļas. Tad tos notecina. Tad veic iepriekš aprakstīto blenderēšanu. Pēc manas mājas mātes rādītā, tad šādā veidā pat varētu sablendēt lielāko daļu zupai nepieciešamā sķidruma. Pavārs gan ir taupīgāks un sablendē vien kādu litru, bet pārējo aizstāj ar ūdeni un tomātu pastu. Zupā var likt arī spinātus vai ko citu kas ir mājās. Un tad vāra kamēr makaroni gatavi. Laikam vajag arī sāli, bet par to īsti izteikties nevaru, jo tas man nav super būtisks.
Zupu pasniedz ar tādu pašu, vai meksikāniskāku. Tajā var iespiest laimu, pievienot nedaudz avokado, iegriezt zaļu čili pipariņu vai pat iemaisīt kādu gluži spēcīgu pipariņu.

Vista ar rīsiem un čipotles piparu krēmu

Vista vienkārši vārīta. Rīsi vienkārši balti un vārīti. Čipotles piparu krēms, vienkāršs, bet ne tik iespējami izdarāms Latvijā. Jāpārbauda veikali vai tiešām šos brīnumainos pipariņus koncervētus nevar nopirkt. Somijā retos veikalos var. Tātad krēms. Nav jau baigais krēms, bet drīzāk silta mērce.
Atkal sablendē iepriekš minēto masu ar svaigiem tomātiem, nedaudz sīpola un ķiploka. Ielej to siltā katlā, kurā ir drusku izkausēts sviests. Pacep/silda. Pievieno vēl šādu pašu masu tikai ar kādiem diviem koncervētiem čipotles pipariņiem un to mērci. Un pievieno kādu devu skābena krējuma. Šķidrais un saldais krējums nez vai derēs. Tad šo jaunu blendēto masu pievieno siltajai masai, bet pievienojot visu laiku maisa, lai krēms nesaiet kunkuļos. Pavāra kādas minūtes 10 – 15, lai tomāts izvārās. Un gatavs. Pasniedz kā mērci baltajiem rīsiem un vārītajai vistai, bet pa virsu kaisa sagrieztas koreandra lapas.
Ar ko varētu aizvietot čipotles īsti ideju nav. Tas ir tāds ass, dūmakains pipariņš. Varbūt atbilde jāmeklē citur.

Gaļas sautējums Meksikas ziemeļnieku gaumē

Šis ir tāds dīvains sautējums. It kā daudz sastāvdaļu, daudz gaļas, bet grūti saprotams, jo nav nekādas baigās mērces, īpašas garšas dominances vai kā tamlīdzīga. Gluži vienkārši sautējums, kas mūsu apstākļos der pie kartupeļiem, bet Meksikā pie tortijām.
Apcep sīpola strīpiņas. Apcep daudz zaļas paprikas strīpiņās. Pievieno kaut ko kas te līdzīgs chorizo. Svaiga, bet tāda kā vītināta desa. Tad pievieno kādu sauju bekona. Visu turpina cept. Pievieno maltu liellopa un arī maltu cūkas gaļu. Visu cep līdz visu gaļu sulas ir saplūdušas kopā. Pievieno kaut ko sālsveidīgu. Principā tas ir viss. Nekādu čili, piparu, nekā tāda. Es gan pievienotu labu birumu melno piparu un vēl kaut ko prasās, bet pavārs tik apber ar svaigu pēc govs drusku garšojošu sieru un iedod tortijas.

Šovakaram pietiks, citādi vēders sāk kurkstēt. Ne jau tāpēc ka atminas, ka šodien viesojās arī vietējā McDonalds, bet droši vien tāpēc, ka rīts atkal gaidāms ar gatavošanas idejām, kuras atvaļinājumā šoreiz nav jārada man.

 

Es atkal tur! Aprīlis 17, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 6:23 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Sveika padilusī Kleita!

Skaidrs, ka ir ko teikt, bet nesaku. Un citkārt pasaku tik daudz, ka pašai pietrūkst drosmes cīnīties ar sekām.  Bet te, Kleita, nekas pārgalvīgs, bet vairāk romantisks. Arī nostaļģisks.

Šajās dienās paciemojos atkal Tamperē. Nezinu vai tas saistīts ar biroja darbu vai pārmaiņu izsalkumu, bet mani šī mazā pilsēta ar vienu galveno ielu atkal iejūsmināja. Somi ir izlīduši no ziemas miega, puiši uzvilkuši sarkanas kedas, gaiši violetas bikses, bet trakie rokeri atkal plikās galvas ietērpuši, mums jau aizmirstajos, melnraibajos lakatiņos. Vasaras kafejnīcas pilnas, zemās sētas riteņu nostutētas. Smaidi, smaidi.. un es saldējuma laiku negaidu, bet ēdu nost. Pat ja meža ceļš uz ezeru vēl aizsnidzis, strauti tērgā starp vāveru noēstajiem čiekuru kodoliem. Man arī pavasaris sācies!

Nav jau tur paradīze. Mašīnas netīras tāpat kā manējā pie mājas. Pavasara vai vissezonas ziedu buķetes vairs nav jāmeklē no dzīva cilvēka rokām, bet stacijā tos var iegādāties automātā. Vissaulainākajā vai ēnainākajā bārā alus tiks malkots gan piektdienas agrā pēcpusdienā, kad vēl varētu sauļot vaigus, gan arī vēlēšanu svētdienas rītā. Viņi izskatoties pēc čempioniem, sacīja draugs. Un vēl arī izskatās pēc zaudētājiem. Tādiem, kam nākas teikt vecajai Nokijai ardievu un nemieram, bezdarbam, pārmaiņām – sveiki!

Bet nebūs jau tas soms, kas veco kleitu neapmainīs pret šaurām biksēm un vaļīgu kreklu. Viņš ienesīs mājās ko jaunu. Tik radoši ir satikt cilvēku, kas būvē roku robotam, kas uzlabos drošību atomelektrostacijās. Līdzīgam kā tam, kas tagad cīnās Fukusimā. Radoši satikt cilvēku, kurš domā, kā ar saules baterijām lādējamus mūzikas atskaņotājus varētu ieviest tur, kur saules netrūkst. Pelnot vien četriem somiem. Radoši redzēt, kā ik viens topošais parlamentārietis vēlēšanās cīnās par saviem atbalstītājiem, jo te soms ar plusiņu uzticēs varu tikai vienam.

Un vēl.. es neesmu tāda vienīgā. Atpakaļceļā redzēju šīs ainas arī citu pilsētas viesu sejās. Pavasara smieklu pavadītas!

 

Meksikas lauki Novembris 26, 2010

Šoreiz Meksikā biju apņēmusies par saviem piedzīvojumiem un atklājumiem pavēstīt cik drīz vien iespējams. Piedzīvojums – ieraksts – piedzīvojums. Tomēr ceļojums ir ceļojums, tāpēc tagad, šķirojot bildes, mēģinu atcerēties, kā nu tur bija. Jo bija krietni labāk nekā pirmo reiz.

Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.

 

Vai trešais tēva dēls? Septembris 19, 2010

Filed under: atklājumi — Marta @ 10:53 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Līdz pat nesenam brīdim nebiju bijusi Viļņā! Skola bija mani vedusi ekskursijās uz visādām Lietuvas pilsētām, bet galvaspilsētu aizmirsuši. Tā nu katrreiz, kad ārvalstu draugi lūdz pastāstīt par Baltijas valstu atšķirībām, man bija robs. Nu robs ir aizlāpīts. Trīs dienas un naktis Viļņā pabūtas.

Viļņā biju ekskursijā ar nelielu mērķi priekšvēlēšanu laikā (par to, cerams, nākamajā ierakstā). Ar romantiku. Patīkami iesēsties skaistā eurolines lux express autobusā, kas piedāvā iedzert tavu mīļāko zaļo tēju ar jasmīnu garšu, lasīt rīta avīzes. Pagūglēt to, kas Viļņā bez priekšzināšanām jādara. Laiks ceļā tieši tik garš, lai to visu izbaudītu un vēl mazliet piemigtu.

Pirmais iespaids – hmm, kāpēc autobuss pietur atsevišķi arī pie iepirkumu centra. Vai tiešām viņiem tur ir kas tik interesants, kā mums nav. Uz to atbildi es nemēģināju atrast.

Nākamais iespaids  – ārprāc, viņiem ir daži debesskrāpji, bet visa pārējā pilsēta ir par stāvu vai diviem zemāka nekā mums. Un nākamais iespaids – te ir forši, bet kur ir labu kafejnīcu piedāvājums! Rezultātā pirmā maltīte Viļņā bija cūkas auss ar kartupeļu pankūkām. Plāns vārīts skrimslis. Kur man bija prāts? Bet nu rezultātā gandrīz visu arī notiesāju.

Varētu teikt, ka Viļņu izstaigāju krustām šķērsām. Gan apmaldoties ar sabiedrisko transportu, gan mēģinot viesnīcu sasniegt ar kājām. Forši, ka tur pilsēta nav tik līdzena kā Rīga un tur (Užupē) var atrast romantiskus paugurus, ar skatu uz visu pilsētu, no kura vērot, vai arī neviļus palaist garām saulrietu, kā man tas gadījās.

Mani pārsteidza, ka parastā ķīniešu restorānā par vakariņām diviem samaksājām kā par viesnīcu 3 naktīm. Gluži vienkārši lija lietus un ieskrējām pirmajā vietā, kas dod ēst pēc 22 viesnīcas apkārtnē. Žēl.

Vēl pārsteidza mans mulsums, jo nezināju, kurā valodā sarunāties ar brāļiem lietuviešiem. Sākumā angliski, tad latviski un tikai tad pārslēdzos uz krievu valodu.

Vēl uzzināju, ka lietuvā dzīvo tauta, kas sevi sauc par karaīmiem. Ar viņiem iepazināmies Trāķos. Iepriekš par tādiem Trāķiem arī neko nebiju dzirdējusi. Tagad zinu, ka tur var dabūt gardas mazās dzeltenās plūmītes, zušus, šaut ar loku un apēst foršus karaīmu pīrāgus. Vēl pilsētā ir burito iestādījums, kas vilina, bet nomēģināts netika (jo drīz jau Meksikas īstie gardumi priekšā). Bez tā visa tur ir arī forša pils, kur var dabūt zilumus no loka šaušanas,  skaists parks gar ezeru, kur var izīrēt visādas laiviņas, kuģīšus un katamarānus. Tā noteikti ir laba ekskursijas izvēle Viļņas tuvumā.

Vēl Viļņā ir visai neglīts parlaments, bet tā tuvumā ir garšīgi kebabi. Un tos pārdot kioskos! Patiess fast foods, kas nodrošina arī zemu cenu. Vēl tur ir kvalitatīvs, interaktīvs, aizraujošs deportāciju, čekas un okupācijas muzejs. Tur traģiski atspoguļoti izvestie, racionāli izmantotas dažādas tā laika atribūtikas, kanceljas preces u.c., un skumīgi aizraujoši atvērti čekas pagrabi. Var gan izstaigāt, gan pasēdēt, gan iejusties, gan izjust tirpiņas, iedomājoties, kas vērušies ārā pa šīm logu šķirbiņām, kas nošauti un spīdzināti. Muzejs ar paliekošu vēstījumu gan interesantam, gan latvietim – atgādinot, kas mums ir, bet nav.

Prom braucot jāatzīst, ka neizdevās Viļņu saprast. Neizdevās sajust tās smaržu, bet palika iespaids, ka šamējie ir vienkāršāki. Un tas man patīk.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.