Ir tādi cilvēki, kurus nevar izmest no galvas. Acīmredzami nu tas sāk notikt arī ar Kleitām. Tā Kleita, ko pirms nedēļas ieraudzīju Pērlē piekārtu pie grieztiem… jā tā ir tā īstā. Nespēju saņemties aiziet un pielaikot – ja nu neder. Un droši vien tieši tāpat ir arī ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo mūsu galvās.
Viņi, kas dzīvo mūsu galvās Decembris 3, 2009
Mana jaunā kaimiņiene Novembris 26, 2009
Tā kā jaunās darba vietas kaimiņiene ir mūsu Nacionālā Bibliotēka, vakardien bija tieši tāda diena, lai pēc dažu gadu pārtraukuma to atkal apciemotu.
Gardarobistes ieradumi tie paši vecie – mani izģērbj un atņem mantas jau pie pašām ārdurvīm. Pēc tam skaistākās trepes Rīgā aizved mani pie Reģistratores, Kontrolieres un Konsultanes. Maza mazītiņa rinda pie Reģistratores – viens divi trīs un esmu piereģistrēta. Pirms manis rindā stāv arī krīzes jaunievedums – trīs pusmūža viegli iereibuši vīrieši – gribot internetā ieiet. Kas jauki, Reģistratore un Konsultante savu palīdzību neliedz nevienam gan man, gan Trīs Draugiem.
Izrādās grāmatas tagad jāpasūta internetā, ko tikpat labi var darīt no mājām vai darba. Un pēc pusstundas doties palasīt. Sistēma super ērta un ātra – vairs ne kādas dirnēšanas un gaidīšanas. Lasītavas pilnas. Atrodu vienu vietiņu kur piemesties un stunda paiet nemanot.
Vēlāk ar Martu pasēdējām Index Cafe, iedzērām karstvīnu un upeņu punšu, jauki parunājāmies un tiku pie Martas vectēva jaunākās grāmatas. Man nebūtu nekas pretim, ja arī IndexCafe man būtu kaimiņiene.
Par to mazo un drošo Novembris 18, 2009
Sveika Kleita,
Gribēju atvainoties, ka neatlika Tev spēka un laika pēdējos mēnešos. Tā kā šodien Latvijai ir dzimšanas diena un Krišs vēl guļ diendusu – mums šiet ir gan mazliet spēka, gan laika.
Man liekas, ka tīri laikā būtu kāds tematiskais ieraksts. Tad nu lūk nesen nācās domāt atbildi, kāpēc es šeit palieku dzīvot? Un viss izrādījās pavisam vienkārši.
Tāpēc, ka te ir mana vieta. Tā ir maza un droša. Manā vietā runā manā valodā un šeit rādā teātri. Un manā vietā dzīvo citi cilvēki, par kuriem es rūpējos un kuri rūpējas par mani. Un vēl šeit ir arī tādi cilvēki ar kuriem vienkārši ir interesanti. Un tieši tāpēc es šeit dzīvoju. Citu iemeslu man nav.
Un mana vieta man der kā uzlieta – gluži tāpat kā mana mīļākā Kleita.
Bučas un apskāvieni gan Tev, Kleita,
gan Mazajai-Drošajai,
Laura 
Gardie sīpoli Oktobris 6, 2009
Atkal atklāju vienreizēji garšīgu sīpolu ēdienu. Vēlreiz atgādinu – man sīpoli negaršo! Taču pagājušajā nedēļas nogalē, saulainā sestdienā, mani draugi meksikaņi mani pārsteidza ar viņu gaumē gatavotām pusdienām. Man pat gribas to nosaukt par vasaras pēdējo grilla ballīti.
Nav nemaz vērts stāstīt, cik ļoti garšīgus ēdienus baudīju. Pamata ēdienam – īpašā čili mērcē marinētiem cūkgaļas tako (tortiljām), man diemžēl receptes nav. Arī četrām asajām un nekad iepriekš nebaudītajām salsām, recepšu nav. Taču arī tām nebūtu liela jēga, jo atrast īstos čili pipariņus te gandrīz nav iespējams.
Tomēr ir kāda recepte, ļoti garda un pārsteidzoši vienkārša, kas varētu atbilst gan latvieša gaumei, gan iespējām. Tie ir ugunskurā cepti vai grillēti sīpoli.
Tātad recepte:
Paņem parasto dzelteno sīpolu. Nemizotu ietin folijā un iemet oglēs. Cep apmēram tikpat ilgi kā kartupeļus. Tātad ņem ārā, kad mīksts.
Iztin, pāršķeļ un izņem visu mīkstumu. Sīpols ir tik mīksts, ka vairs nekraukšķ, bet arvien ir tādās kā sīpollapās.
Pasniedz tieši tādu siltu un saldu. Vai arī meksikāņu gaumē pārlaista ar laimu.
Gatavs!
Krāsainās asaras Septembris 20, 2009
Noticis, kas pavisam vienreizējs un šķiet tikai mazajai Latvijai atbilstošs!
Man ir vecmāmiņa, kuru ne reizes neesmu sastapusi. Viņa nomira vēl pirms sāku savu dzīvi. Ja kāds agri aiziet, tad par viņu ir grūtāk runāt. Un pat man, ar savu lielo zinātkāri, uzradās robežas, kurām pāri nelīdu. Tā nu stāvēju neziņā, kāda viņa bija, kas viņai patika, par ko priecājās un skuma. Taču tagad zinu mazliet vairāk.
Izrādās viņai bijusi laba draudzene, kas vecmāmiņu neaizmirsa un turēja spilgtā atmiņā. Un pat izkrāsoja. Viņa – Dzintra Žuravska – uzrakstīja grāmatu par viņu.
Katru pagājušās nedēļas dienu es pavadīju ar vecmāmiņu. No rītiem nevarēju sagaidīt, kad autobusā apsēdīšos, lai izzinātu tālāk.
Viņai nebija viegla dzīve. Viņa jauniņa skolotāja, pārcēlās uz svešu Latvijas galu, tuvāk pie jūras. Un ieskatījās zvejniekā, pie kura sāniem arī nodzīvoja īso mūžu. Pārējo viņai nolaupīja slimība.
Smeldzīgs stāsts. Nereti manas acis bija pilnas mīļu asaru, jo īpaši brīžos, kad viņa uzrunāja, skatīja vai apcerēja man ko pazīstamu un dārgu – manu tēti, papu un mūsu “Birztaliņas”.
Stāsti par sievietēm Augusts 17, 2009
Veselu mūžību nav rakstīts, taču pārmaiņu noticis bezgala daudz. Par tām vēl negribas runāt. Taču es izlasīju grāmatu, kas liekas ievērības cienīga un aprakstāma. Tā ir Laimas Muktupāvelas “Totēmi”. Izdota izdevniecībā “Jumava” 2007.gadā.
“Totēmi” ir stāstu krājums, par attiecību situācijām un lomām dažādu personāžu dzīvēs. Lielākoties stāstu pamatā ir sieviete, šķietami pašas autores vecumā. Sieviete stāstos iemīlās, mīlējās, ir greizsirdīga, valdzina, krīt histērijā un ir lepna. Stāstu varoņiem ir gluži vai dzīvnieku instinkti, starp kuriem stāsti ir arī sadalīti.
Liekas, ka krājums izveidots tā, lai ik viena lasītāja atrastu sevi kaut vienā stāstā. Pārējie stāsti ir kā čalojoša draudzeņu pulka aizvietotāji. Šie stāsti ir kā izvērstas Rukšānes Sestdienas seksa slejas, bez apnīcīgā ievada un nobeiguma, ar saturu un papildinātas ar literāru apvalku un jau pieminētajiem salīdzinājumiem ar dažādiem radījumiem.
Stāsti ir lielākoties raiti lasāmi. Ideāla autobusa literatūra un tie atspoguļo par tik pazīstamo Latvijas vidi. Tiek pieminēts Teātra bārs, kredītu maksājumi, četrdesmitgadīgie vīrieši ar solārijā apceptām augstskolas jaunkundzēm, kā arī virkne sevi neatradušo. Ir gan arī pa kādam vecam stāstam, kas ieslīdējis grāmatā no “Šampinjonu derības” laikiem un pat stāsts ar Sibīrijas garšu. Tomēr tie labi iederas, jo ir koši, romantiski un mazliet arī seksuāli.
Nevarētu teikt, ka “Totēmi” būtu iedvesmojoši, kā turpretī tas izdodas Virdžīnijai Vulfai savos “Esības mirkļos”. Muktupāvelas stāstos sievietes tomēr šķiet vājākas, lai gan ar potenciālu spēcināties. (Jāņem vērā, protams, konteksts kādā Vulfa rakstīja.) Arī vārdu spēles brīžiem šķiet radītas ar taustīšanos, tomēr liekas, ka no autores var gaidīt arvien iespaidīgakus gara darbus nākotnē.
Dārza ballīte hipiju stilā Jūlijs 9, 2009
Nesen pabiju aizraujošā un gaumīgā hipiju izstādes atklāšanā Tamperē, Pispalas rajonā. Paziņa uz šo pasākumu ielūdza, sakot, ka gaidāms pasākums atrakciju parka garā. Neko nesapratu. Kāds vēl atrakciju parks vēsturiskā pilsētas rajona dārzā un kāds tam sakars ar izstādi? Taču patiesi, atrakciju parks bija un arī izstāde.
Par notikuma vietu izvēlēts Pispalas Mūsdienu mākslas centrs jeb Hirvitalo (Briežu māja). Draudzenei pirmā asociācija, ka māja kā mūsu pašu Undīne. Hirvitalo gan krietni mazāka un kaut kā nepretenciozāka. Sen gan Undīnē nav būts. Tātad pie mājas dārzs ar zālāju, nelielu stikla siltumnīcu, nolaistu šķūnīti un pāris ābelēm. Parasts dārzs. Taču dārzā izvietots atrakciju parks. Īsts atrakciju parks, jo tajā spēlē mūziku, var piedalīties atrakcijās, just azartu un laimēt.
Dārzā ir trīs elegantas izklaides iespējas. Pirmā, vienkāršākā, bet visiem laimi nesošā – Laimes ritenis: vecs velosipēds apgriezts augšpēdus un tā ritenī iemontētas laimes krāsas. Pirms riteni griež, jāmin kura krāsa būs laimīgā. Balvā saldējums. Par pareizu krāsu lielāks, par nepareizu – mazāks. Īsta laime bez veiksmes.
Otrā atrakcija iespaidīgāka, taču grūti izpildāma: jāmet pa bundžām, lai virs neliela piepūšamā baseina, ābelē iekārtās šupolēs gulšņājošā nāra, tev par prieku izpeldētos. Tomēr jāgaida nav ilgi un kādas veiklākas rokas nāru izpeldina. Citām veiklām rokām gan nāra vēlāk jāglābj, jo šai takš kāju nav un vēl peldēt īsti nav iemācījusies.
Trešā atrakcija visazartiskākā – Gliemežu rallijs: ierodoties atrakciju parkā katrs izsaka savas likmes par kādu no piedāvātajiem gliemežiem, kas izvietoti uz sacensību laukuma. Gliemežiem motivējošs mērķis – salātlapa. Un sacensības var sākties. Visi gliemeži tiek izvietoti uz vienas iekšējās riņķa līnijas un brīdī, kad gliemezis aizlīdis līdz salātlapai un tā gliemežvāks atrodas aiz ārējās riņķa līnijas, tas tiek pasludināts par uzvarētāju.
Dārzā ir vēl kāda atrakcija – banānu slidkalniņš. Uz neliela pakalniņa ievietotas plēves visi aicināti brīvi mest svaigi nomizotas banānu mizas un aidā lejup. Atrakciju gan neizmēģināju, bet banānus gan .
Sajūta, kā īstā Tivoli dārzā vien sensenos laikos. Atsvaidzinoši.
Patiesībā nemaz nav tik svarīgi kāda izstāde Hirvitalo tajā dienā tika atklāta, galvenais kā atklāja.
-
- Hirvitalo
-
- Dārzā
-
- Muzikanti
-
- Rallijs
-
- Gliemežu rallija dalībnieki
-
- Nāra
-
- Leea ar Laimes riteni
-
- Cirks arī mājā
-
- zirgs, nē, cirks
-
- Mākslas darbs “Valmis” (“Gatavs”)
-
- Love is something else than money
-
- Plakāts uz tualetes griestiem
-
- Matu koks ar “dabiskiem” produktiem
-
- Šausmas
-
- Šausmu kambarī
P.S Ballītes dzēriens – stiprais brūnais ar svaigiem anīsa augļiem (īsti somiskā garā).
No muminiem līdz gotiem Jūlijs 6, 2009
Tā kā tuvojas manas atvadas no Tamperes, esmu nolēmusi apskatīt divos gados neapskatītās pilsētas vērtības. Viena no šādām vietām ir Muminu muzejs. Bērnībā citīgi mēģināju Tūvi Jansoni lasīt un iemīlēt muminus, bet nu nekādi. Tomēr muzejs un paši mumini te tik populāri, ka nu bija jāaiziet.
Taču, ja grāmatas nav lasītas vai multenes skatītas, tad diemžēl nekādu gandarījumu muzejā sajust nevar. Muzejs ir pilns ar pasaku ainām, sīki jo sīki izstrādātām, kā arī grāmatu ilustrācijām. Tur ir lasāmstūrītis, rotaļu placis un filmu zāle. Viss, kas nepieciešams muminu fanam. Man, savukārt, muzeja apmeklējums kļuva aizraujošāks, jo draugs ieteica muzejā obligāti sameklēt muminu erotisko noslēpumu, kas paslēpts no bērnu acīm. Lūk, intriga!
Lai atgūtos no muminiem, apmeklēju gotu tirdziņu, kas Tamperē norisinājās Gotu festivāla ietvaros. Diemžēl nepadomājusi par nepieciešamību pieskaņoties videi, ierados gaiši ģērbta, kas mani automātiski padarīja par autsaideri, tomēr netraucēja iemūžināt bildēs citus (starp citu man liekas, ka tas viņiem gluži labi patīk, ja jau saģērbušies tik izaicinoši). Tirdziņā gan neko ārkārtēju nepiedzīvoju, jo tur vienuviet bija tie paši ļaudis, kas klīst par pilsētu tikai lielākā koncentrācijā. Taču šāds tirdziņš deva vairāk apskaidrības par gotu garderobi, kurā izrādās var ietilpt lolitu kleitiņas un krādziņas, kā arī burleska cepurītes. Vairāk skatīt galerijā!
Nākamais plānā – Ļeņina muzejs.
Domā par to! Jūnijs 18, 2009
Šonedēļ Roterdamā noslēdzās blogošanas projekts Th!nk about it 2009, kura ietvaros uzrakstīju sešus ierakstus par to kā no tālienes redzēju ES parlamenta vēlēšanas. Pats projekts bija visai unikāls, jo tas uz vienas platformas vienoja blogerus no ik vienas ES valsts un lielākā daļa no viņiem tiešām samērā regulāri kaut ko rakstīja. Ieraksti gan lielākoties nebija pārāk aizraujoši, jo bija ļoti specifiski par katru no dalībvalstīm. Tāpat arī katram blogerim ir savs rakstīšanas stils, kas no vienas puses sekošanu padarīja jautrāku, bet no otras – apgrūtinošāku. Arī platforma, uz kuras mēs spēlējāmies ar Eiropas idejām, nebija pietiekami ērta tādam autoru lokam un ierakstu daudzumam.
Un tomēr, četros mēnešos lapu ir aplūkojuši 50 tūkstoši lietotāju no 100 dažādām valstīm. Projekts ir pievērsis mediju un pētnieku uzmanību. Tā organizētāji European Journalism Centre piedāvā datus, lai šī projekta veiksmes un neveiksmes tiktu izanalizētas kādā maģistra darbā. Tā, ka ja kādam grūtības ar tematiem, tad šis ir pieejams.
Th!nk about it varēja pietiekties jebkura vecuma un nodarbošanās ES iedzīvotāji, tādējādi projektam izdevās vienot žurnālistus, web komunikāciju specialistus, politologus, vēsturniekus u.c. Raiba, ambicioza un galvenokārt vīriešu kompānija. Organizētāji saprot, ka dalībniekus un projektu nevar tā vienkārši palaist vējā, tāpēc vien, ka vēlēšanas ir beigušās. Turpinājums iespējams sekos un blogošana turpināsies par globālajām klimata pārmaiņām, ap kurām ES aktīvi rosās un cenšās sevi pozicionēt kā cīņas karognesēju. Nezin vien, vai šis temats raisīs tik aktīvu blogošanu un neaprobežosies ar dažiem par un pret argumentiem, bet ir vērts mēģināt.
Noslēguma pasākumā apkopoju dažas atziņas:
- Ja žurnālisti savā materiālā izmanto blogus, tad pieklājīgi ir atsaukties uz autoru. Taču nav grēks arī neatsaukties, jo blogeris kā aktīvs pilsonis, galu galā raksta, lai sasniegtu kopējo mērķi.
- Ja žurnālisti izvēlējušies intervēt blogeri, tad pret viņu arī ir jāizturas kā pret blogeri. Blogera zināšanas bieži vien aprobežojas ar to, ko viņš jau ir uzrakstījis.
- Bilingvisms ir atslēgas vārds darba iespējām un pat modes tendence.
- Reklamēties vēlēšanām par ES aktuāliem tematiem ir tas pats kas izvēlēties sevi sodīt.
- Eiropiešu atbildība un interese par ES varētu rasties pēc vienota Eiropas Komisijas izstrādāta ekonomikas stimulēšanas plāna, nevis pēc daudziem nacionāliem.
Divas dienas Roterdamā Jūnijs 18, 2009
Šonedēļ sanāca pabūt šā gada Eiropas jaunatnes galvaspilsētā Roterdamā, Nīderlandē. Pilsētā pavadīju divas naktis un pēc trešās tur tā arī neilgojos. Sākotnēji apguvu pilsētas nomali Maashaven rajonu, kur atrodas modīgs konferenču un ballīšu centrs Maassilo. Šī vieta ir tāds kā modernāks, plašāks un alternatīvāks Sapņu fabrikas variants. Tāpat šajā rajonā atradās mana viesnīca Best Western ART Hotel, kas iekārtojusies pilsētai tipiskā augstceltnē ar skatu un piekļuvi milzīgajai Roterdamas ostai. Viesnīca no iekšpuses skaista, ar oriģināliem dekoriem un labu servisu.
Pats Roterdamas centrs savukārt nekāds īpašs. Var redzēt daudz īpatnēja stila augstceltņu, kubu, ģeometriskās asimetrijas un simetrijas, vecās celtnes, kas piesegtas ar jaunākām un iespējams nevērtīgākām. Ir par ko brīnīties un pietiek laika arī garlaikoties. Laikam jau iespaidīgākais, ko redzēju ir Kijk Kubi un tiem blakus esošās celtnes, kā piemēram, pilsētas bibliotēka, kas atgādina ne pārāk izdevušos Pompidū centra kopiju un tomēr atsvaidzinoša. Šīm ekām tuvumā arī atrodas pilsētas tirgus, kur lielā izvēlē atrodami krāmi, jūras veltes un arī vietējais siers, no kuriem īpaši gards likās vidēji nogatavinātais kazas siers. Smagi gan pēc tam visu dienu staigāt ar kilogramu siera plecos, tomēr ir tā vērts.
Patīkamu atsvaidzinājumu no pilsētas radu Sijf restorānā, kur laba ēdiena un kompānijas atmosfērā, iespējams iekļuvu arī kādā jaunā filmā. Filmēšanas grupa ieradās tikai īsu mirkli pēc mums un izkārtoja mūs sev tīkamā veidā, lai veidotu fonu kādai ainai. Filmas veidotāji bija pārāk aizņemti, lai paskaidrotu, kuras filmas fonā mana ēšana, staipīšanās, smiešanās un cenšanās neskatīties kamērā būs attainota. Taču tam ir kaut kāds sakars ar Intermezzo filmām, kas pēc kāda pusgada vai gada varētu parādīties filmu festivālos. Kas tās par filmām, man nav ne jausmas.
Neko gan īpašu jaunatnei veltītu pilsētā neieraudzīju, taču zinātāji saka, ka vasaras otrajā pusē Roterdama būs pilna festivālu un notikumu. Interesantākais, ka pasākumu rīkošanā aktīvi iesaistīti jaunieši, kas adaptē tradicionālus pasākumus savai gaumei. Pilsēta arī iesaistījusies jauniešu bizesa ideju atbalstīšanā, piemēram, t-kreklu fabrikas izveidē. Krīzi nekur nemana, par ko iespējams arī liecina konteineriem pārpilnā osta.
Aristokrāte ar personīgo pedikīra studiju Jūnijs 18, 2009
Labrīt!
Šodien pamodos piecos no rīta. Īsti nezinu ar ko tas ir izskaidrojams, bet sajūta ir laba. Esmu ieguvusi vismaz 3 stundas tikai sev un tas ir brīnišķīgi.
Tāpēc Kleitai varu pastāstīt pāris jaunumus savā dzīvē:
1. Esmu ieguvusi augstāko izglītību un nolikusi arī latīņu valodas eksāmenu filologos. Un vasaras ” brīvlaiks” var sākties.
2. Turpinu savu downshifting programmu. Pie šī punkta varam arī apstāties, jo te būs vairāki apakšpunkti:
2.1. pirms mēneša atteicos no biežas restorānu un kultūras pasākumu apmeklēšanas, protams, to vēljoprojām daru, bet svētkos
2.2. tāpat iegādājos ļoti skaistu saules platmali un paziņoju, ka atsakos sauļoties (man ir alerģija no saules) un apmeklēt solāriju ( to izmantoju, lai gadiem slēptu savu patieso bālo un protams aristokrātisko ādu).
2.3. abonēju žurnālu Mūsmājas – tas kļuvis par ļoti aizraujošu žurnālu un ar nepacietību gaidu jau nākamo – līdz ar to atkrīt bildīšu žurnālu iegāde, kad gribas ko skaistu un var iegūt dažādus labus padomus “mājas solim”.
2.4. sāku izmantot visus savus dzīvē iegūtos un neizmestos krēmu, šampūnu un dušas želeju paraudziņus, tāpat esmu nopirkusi Dzintara šampūna un balzama komplektu
2.5. iegādājoties vīnu – limits 3.50, galva sāp tikai reizēm
2.6. grāmatu iegāde – šitas gan ir sāpīgi. Ieejot grāmatnīcā kožu nagos – ni, ni, ni. Tā vietā ir ideja publicēt manu vēlamo grāmatu listi, lai, ja kāds vēlas pēkšņi man ko uzdāvināt – trāpītu desmitniekā. Kā arī ik pa reizei iegriežos lietoto grāmatu veikalos (uz Čaka ielas, Jumavas grāmatnīcas pagrabā un Roberts Books).
2.7. Darbadienās ik pa laikam pusdienas aizstāju ar rīsu un ūdens kūri. Ķīniešos nopirktā lielā rīsu porcija par 1.30 Ls un ūdens, kas darbā ir bez maksas. Ideāla maltīte un var mierīgi izvilkt līdz vēlām vakariņām mājās.
2.8. Un visbeidzot mans pēdējais jaunievedums – mana personīgā manikīra un pedikīra studija. Jau vairākus gadus veicinu skaistumkopšanas salonu ekonomisko izaugsmi Rīgā. Tagad esmu stingri nolēmusi – manikīrs ārpus mājām ne biežāk kā reizi 3 mēnešos un pedikīrs reizi 6 mēnešos. Tā nu vakardien Drogās par 15 Ls iegādājos visu nepieciešamo un vēlāk mājās pie 100g Kultūras mērcēju kājas grīdas mazgāšanas spainī. Ziniet baigi labā sajūta! Ko vēl cilvēkam vajag – ču ču kultūras un karsta ūdens pelde pēdām.
Lieki gan piebilst, ka visa mana downshifting programma draud izgāsties, jo neprātīgi esmu iemīlējusies kurpēs par 100 latiem. Es domāju un pārdzīvoju jau vairāk kā nedēļu. Drīz iešu uz tām apskatīties vēlreiz… Varbūt vairs nebūs mans izmērs.
Bet ko nu par skumjo… Downshifting rulz!
Par un ap līdzskrējēju jeb pēdējā lekcija Tamperē Maijs 27, 2009
Šodien aizvadīju savu pēdējo (vismaz pagaidām) lekciju Tamperes Universitātē. Sagadījās tā, ka šī bija arī pēdējā lekcija manam maģistra darba vadītājam un ilggadējam universitātes profesoram Kārlem Nordenstrengam (Kaarle Nordenstreng). Viņš oficiāli beidzis savu akadēmisko karjeru un tagad var vēl vairāk nodoties grāmatu rakstīšanai, projektiem un ceļojumiem, kur dalīsies savā pieredzē un prātojumos. Savus pensijas gadus viņš neplāno pavadīt mierīgi vasaras kotedžā (kesämökki) kā liela daļa somu, un izskatās, ka viņš pēc tā arī nemaz nealkst.
- Aikalainen
Nevarētu teikt, ka mani viņš ir būtiski iespaidojis, tomēr devis paraugu gan. Vinš ir asprātīgs, harmonisks, mazliet neorganizēts, patiess un ar spēcīgām maņām. Viņš nav tāds, kuru klausoties mute paliks vaļā un sāksies neliela panika, ka tikai neaizmirstu kaut vienu vārdu, ko viņš sacījis. Kārles lekcijas nav bagātību krātuves, tomēr tajās viņš paver durvis uz tām. Viņš parāda, kas ir būtiskais, bet neliegs arī studentam klīst ap nebūtisko un pašsaprotamo. Līdz beigas, viņam un ap viņu esošajiem, vienmēr ir vērtīgas.
Kārles pēdējā lekcija bija somiski, tāpēc nevarētu teikt, ka pilnībā sapratu viņa vēstījumu. To vairāk palīdzēja saprast blakus sēdošais somu draugs, kā arī lielais klausītāju pulks, kas sirsnīgi smējās un atvadījās no viņa. Šodien viņš bija neparasti zolīds tumšzilā uzvalkā, lai gan ikdienā ir vienkārši somisks. Viņā gribējās skatīties un skatījos tā, kā uz atvadām vēroju arī savu bakalaura darba vadītāju Ojāru Skudru (ieguvumi no abiem gan krietni atšķirīgi).
Mans somu profesors klausītājiem rādīja, ka viņa vecums nekādā gadījumā nav šķērslis izprast medijus, žurnālistiku un tendences. Viņš “nav bijis pionieris, bet laika/vēja/modes līdzskrējējs“. Viņš ir bijis kontroversiāls aukstā kara gados, par ko vēl tagad nākas skaidroties, lai klausītāji nejustos kā “čurājot uz elektriskā žoga“. Un viņš ir romantisks! Viņa “Tamperes Universitātē pavadītās dekādes ir kā mīlas stāsts“.
Nešaubīgi arī mani divarpus gadi te ir stāsts par un ap mīlestību.
Hercs Franks Maijs 24, 2009
Draugi, izlasiet! Un noskataties vismaz 3 viņa filmas. Būsiet bagātāki. Es kā cilvēks, kas neko nesaprot no kino – iesaku. 
Soma, kas nepiestāv lielajiem un dumjajiem. Maijs 24, 2009
Ar vīru strīdamies reti. Strīdi pārsvarā ir divu veidu: Eksistenciālie un Vieglie. Šoreiz par vieglajiem. Tie sākās tad, kad apjautām, ka nemaz nestrīdamies – tāpēc ieviesām vārdu apmaiņas mazliet paaugstinātos toņos. Tā kā pēdējā laikā pavisam dabiski ir parādījušies ar “eksistenciālie”, vieglo praktizēšana ir atstāta novārtā. Taču vakar mums izvērtās klasiskais vieglais.
Jau gandrīz gadu mājās darbojos Mac datoru un pavisam klišejiski gandrīz momentāli pārgāju Mac aizstāvju frontes pusē. Savukārt, vīrs, lai arī uzskatu viņu par progresīvu cilvēku, ietiepīgi nēsā apkārt savu mega smago Sony. Vakar man ievajadzējās dažas bildes no Sony, tad nu es mēģināju izveikt ierastās darbības, lai atvērtu folderus, bet man nekas neizdevās un es sāku stresaini raustīties un pacelt balsi uz vīra datoru. Šeit svarīgi pieminēt, ka darbā, lai arī ar sakostiem zobiem, klusi un pacietīgi sēžu pie klasiskās vērtības – IBM, līdz ar to ir skaidrs, ka nepavisam neesmu aizmirsusi kā iekaro folderus frontes otrā pusē.
Vīrs, protams, izmantoja gadījumu un uzsāka “vieglo”. Tas beidzās ar to, ka viņš paziņoja, lai nepieskaros viņa datoram, lai beidzu izlikties un vispār eju projām. Es aizsitu viņa lielo dumjo datoru un noburbināju pāris lamu vārdus.
Tā šī it kā nejaušā/jaušā atgriešanās pie vieglajiem strīdiem, iespējams vēsta par Eksistenciālās ēras beigu posmu. Patīkami. Bet savu datoru es ļoti mīlu. Un šeit atradu somu, kas man ļaus ar viņu būt vēl tuvāk. Protams, stilīga un dārga.
Mani pirmie sirmie! Maijs 22, 2009
Diemžēl nenāku ar labiem jaunumiem. Šodien konstatēju, ka man ir daži sirmi mati. SIRMI! Draugi palīdzēja saskaitīt piecus. Varbūt ir vairāk.
Manā ģimenē vecāki nesāka sirmot tik agri, varbūt vien kādus desmit gadus atpakaļ. Taču man ir arī māsa, kas viltīgi matus krāso, tāpēc nav skaidri zināms, cik sirma ir viņa.
Vispār kādu laiku pagaudoju, bet tad pie pusdienu galda mani draugi atzinās par saviem sirmajiem matiem. Nevarētu teikt, ka palika labāk, jo man likās, ka mani tas pirms gadiem 40 jau nu tiešām nepiemeklēs. Taču sapratu, ka jāsamierinās. Neiešu taču tāpēc matus plēst ārā vai arī histēriski krāsot. Varbūt vienīgi fotokamerai griezīšu otru pusi. Un vēl, nāksies pārstāt smīkņāt par citiem jauniem sirmiem cilvēkiem.
Tīņi – es esmu ar jums! Maijs 9, 2009
Pirms nedēļas dodoties pārgājienā man tika “uzbraukts”, ka es izskatos pēc tīnes. Un es nesapratu:
1. Ja cilvēks dodas pārgājienā uz mežu, vai viņam ir jāvelk vakarkleita?
2. Ja cilvēks ir nokrāsojis matus mazliet rudus un atspraudis tos ar sprādzi, jo vējainā dienā tie lien acīs – vai tā ir bērnišķības pazīme?
Tā nu uzklausot šo te piezīmi par manu izskatu, es apstulbu. Mani nemaz neuztrauc, ka brīvdienā meža pastaigā es atgādinu sevi 14 gadu vecumā, jo tas taču ir burvīgi izskatīties par 10 gadiem jaunākai. Man nepatīk tas, ka “tīnis” ir apzīmētājs ar smīna pieskaņu. Un vispār es 14 gados izskatījos daudz stilīgāk nekā todien mežā.
Tīņa vecums man bija burvīgs – daudz notikumu un izvēles iespēju, tikpat daudz frizūru un matu krāsu. Un galvenais es toreiz biju daudz interesantāka, nekā tagad. Tāpēc es esmu par tīņiem! Un arī par to, ka mežā katrs iet tā kā vēlas.
Pievienoju lielisku “tīņu” kleitu. Un “tīņu” tāpēc, ka tai ir rakturs un skats uz dzīvi, kas ir stipri vien tālu no parastā pelēkā “jaunietes” dzīves redzējuma.
Pati esence Maijs 8, 2009
Vakar biju uz British Council semināru, kas bija riktīgi iedvesmojošs un pat varētu teikt, ka padeva trepes, lai es varētu izkāpt no sava eksistenciāli filosofiskā grāvja. Te nu es esmu- atkal ar galvu augšā un dodos tālāk. 
Tikko Rimi iegādājos žurnāla Ievas numuru – pērku to reti, jo tas neraksta par neko tādu, ko kādreiz vēlētos lasīt. Šoreiz piesaistīja māmiņ dienai veltītais numurs – nodomāju, ka tad jau vismaz viens raksts gan jau mani interesēs. Modele Una Gavare tikusi jau pie piektā mazuļa un plāns ir uz astoņiem. Aktrisei Regīnai Razumai ir sešas māsas – viņas mammai septiņas meitas. Un tā tālāk. Taču mani iepriecināja kas cits. Tā bija Initas redaktores sleja. Atkailinoši atklāta un rūgta. Un ne miņas no pašterapijas tualetes ūdeņa, tikai pati esence.
Iepriekšminētajā semināra tika izteikta doma, ka nav svarīgi, ko tu dari, svarīgi ir, kas tu esi. Citā dzīves posmā man šie vārdi liktos pilnīgi banāli, tāpat arī Initas sleja izraisītu vieglu smīnu. Taču tieši vakar un šodien, šīs divas lietas, atveda mani par vienu lielu soli tuvāk tam, kas es esmu un gribētu būt.
Turpinājums sekos.
P.S. Kleita, ir labi būt atpakaļ! Tāpēc attēlā kaut kas vasarīgs, viegls un atbrīvots. Tāda būs mana vasara.
Cienījamas Bābeles maukas Maijs 2, 2009
Izlasīju mazliet interesantu grāmatu: Īens Votsons “Bābeles maukas”.
Grāmatu izvēlējos pēc nosaukuma, kas likās dzirdēts un nedaudz seksīgs, lai gan grāmatas vāks un fantastikas žanrs nelikās ne cik saistoši. Vāka dizains pat visai atbaidošs:
Fantastikas “Bābeles maukas” laikam vairāk piemērotas tiem, kas zina, kas ir klasiskās Bābeles maukas. Es starp tiem neesmu. Man sanāk vien tāda kā palasīšanās, par to kā autors iedomājies mīlas, zelta un baudas stāstiņu senajā Bābelē. Un nesliktu stāstiņu. Es noticu teju visam un baudu senatnīgo vidi kā sev nepazīstamu un jaunatklājamu. Lasot izjūtu verga iededzināto zīmi uz vaiga un spilgti iedomājos seksuālu aktu ar sievieti lauvas ādā.
Romānam ir interesants sižets, kas ieved lasītāju Arizonas tuksnesī, kur amerikāņu pētnieki uzbūvējuši senās Bābeles imitāciju. Tur ierodas pārītis mūsdienu ziņkārīgo, izglītoto amerikāņu, kas vēlas iejusties antīkajos laikos. Puisis vēlas kļūt par īstu babilonieti, savukārt meitene par Bābeles mauku (neslikta un salīdzinoši cienījama vēlēšanās šajā vietā uz zemes). Babiloniešiem varenā Amerika neeksistē, jo viņi ir veiksmīgi eksperimentu un ziņkārības objekti.
Brīžiem “Bābeles maukas” mulsina un šokē ar naturālām un brutālām ainām, brīžiem iepriecina ar tām. Dažus citātus skatīt tālāk. (vairāk…)
“Blūza brāļi” Vappu laikā Aprīlis 24, 2009
Pēdējā gada laikā esmu diezgan intensīvi iepazinusies ar tehniskās universitātes studentiem, kas allaž, uzzinot manu studiju specialitāti, izrāda nelielu apbrīnu un pauž, cik tas noteikti ir interesanti. Jā, žurnālistiku studēt ir interesanti, bet kopš pazīstu šo plašo tehnisko studentu loku, es mēdzu apskaust arī viņus. Piemēram, šajā laikā vappu jeb maija svētku laikā. Uz to, ka man taču beidzot būtu viņi jāapskauž, viņi man norādīja paši, lai gan man jau pašai bija skaidrs, ka tieši tas ar mani notiek.
Jau divas dienas Tamperē svinam Vappu un svinības turpināsies vēl vismaz nedēļu vai pusotru. Tas ir ideāls laiks, kad būt studentam, tūristam vai vienkāršam somam Somijā. Šajā laikā valda trakulības, pārģērbšanas un piedzeršanās. Kāds soms vakar sašutis sprauslāja, ka nupat nejauši iedzēris ko bezalkoholisku un tas izjaucis viņa šā gada vappu apņemšanos.
Un smieklīgi, ka šis ir jau mans trešais vappu Tamperē, bet es arvien vēl tik daudz nezinu. Tomēr ar katru gadu manas svinības paliek garākas un intensīvākas. Aizvakar klausījos Big Band koncertu, kur muzikanti jautros tērpos saģērbušies vairāk spēlēja savam priekam un iesildījās savai pirts ballītei, ne tik daudz citiem. Bet tāpat patīkami. Savukārt vakar baudīju ekskluzīvu iespēju un skatījos Vappu filmu – The Blues Brothers.
Tā nav vienkārša filmas skatīšanās. Tai ir jāgatavojas, jāstāv rindā un tad tā ir īpaši jāskatās. Pie tās ir jādejo, to ir jāmīl un jāapbrīno. Tradīcija turpinās jau aptuveni 20 gadus.
Filmu katru gadu šajā laikā izrāda vietējais rajona kino teātris. Lai filmu redzētu nevar vienkārši nopirkt biļeti, un ja tā būtu, tad no tās nebūtu nekāda jēga. Uz filmu ir jāstāv rindā. Lai noteikti to redzētu, rinda jāieņem trīs stundas iepriekš. Ja palaimējas, laiks ir jauks un var brīvi sēdēt kino pagalmā, sauļoties un ar alkoholu sagatavoties filmas noskaņai. Ģērbšanās stils – meitenes kā mūķenes ar mazliet vai pamatīgi vieglprātīgu pieskaņu, puiši – hūtēs, melnās baķenēs, saulesbrillēs un uzvalkā ar baltu kreklu. Vēl pastāv arī puišu pirts variants, kur uzvalka vietā mugurā ir vien dvielis. Viss dabiski, nekādas šmaukšanās ar apakšbiksēm saunā nenotiek. (Mūķenēm filmā gan nav nekāda loma, taču tā ir vietējo meiteņu ilgu gadu izstrādāta tradīcija, lai pieskaņotos puišiem.) Sīkāk skatīt bildēs, kas gan telefona kameras dēļ mazliet miglainas:
Filma ir diezgan dramatiska, kur galvenie varoņi vienmēr ir īpaši veiksmīgi. Par filmu pat nav vērts daudz runāt. Tā ir jautra, bet vēl jautrāka Vappu laikā. Skatītājiem ir pienākums zināt, kurā brīdī filmas varoņi dzied un dejo, lai paši mestos ekrāna priekšā un sekotu viņu paraugam. Tāpat nav slikti zināt, ko kurš varonis kurā brīdī saka, lai to pateiktu reizē ar aktieriem. Alkoholu ienest zālē nav aizliegts.
Lipīgākā filmas dziesma:
Pēc filmas ideāli svinības būtu turpināt ar Vappu laika alkoholisko paštaisīto limonādi Sima. Limonāde paliekot alkoholiska, ja to gatavina vairāk dienas nekā receptē norādīts.
Tad kāpēc jāskauž, ja reiz pati tur piedalījos? Tāpēc, ka bez “sakariem” es par to nebūtu uzzinājusi. Sociālo un citu akadēmisku zinātņu studenti šādās izpriecās parasti nepiedalās, vai nu par to nezinot, vai arī augstprātīgi ignorējot. Man skauž, ka mani studiju biedri nav tik tradīciju bagāti un jautri. Bet nu nepārmērīgi un labdabīgi protams.
Es esmu Aprīlis 16, 2009
Es tikai gribēju pateikt, ka es vēl esmu. Rīt ir piektdiena un tas, protams, ir patīkami. Lasu 100 vientulības gadus un japāņu klasiķa stāstus. Eju uz darbu. Nāku mājās. Priecājos par Krišu. Lepojos ar vīru. Un domāju. Kad izdomāšu – noteikti uzrkastīšu.
Tomēr pievienojos Twitterim Aprīlis 16, 2009
Tā. Šodien pieņēmu lēmumu tomēr arī vīterot. Par to jau prātoju aptuveni pusgadu. Janvārī vēl biju cieši pārliecināta, ka man nav īsti kā pielietot 140 publiskas rakstu zīmes un es jau tā nevisai bieži spēju atrast blogu ierakstu tēmas. Taču šodien izlasīju rakstu IHT un tas kaut kā mani mazliet motivēja.
Es loģiski mazliet sekoju līdzi kā šīs lietiņas Latvijā attīstās, taču IHT pieminējis sirdi kutinošu situāciju, kā ārsts meklējis diagnozi savam pacientam twiterī un iespējams atradis. Jā, protams šādu gadījumu ir pavisam nedaudz, kad čivināšana tiešām ir kaut ko iespaidojusi un galvenokārt tā man vien atņems vēl kādu daļu laika, bet tomēr japamēģina.
Tā nu, ja pārlieku nekautrēšos, mana mini sprēgāšana būs atrodama zem manai jaunībai vēl piedodama segvārda – @sodiba.
Kleita sapnii Aprīlis 2, 2009
Shim datoram nav latvieshu valodas klaviatuura, tapec rakstu, kaa varu..
Pedeejaa laikaa sapnjoju par visaadaam gruutaam un vieglaakaam lietaam saistiibaa ar manu dziivi, bet shonakt sapnis bija citaadaaks. Sapnii redzeeju Kleitu – sho blogu..
Tatad sapnis: man ir saruna ar Lauru. Vinja man cieshi skataas aciis un saka: ” Man diemzel tev kas jaasaka. Es vairs nevaru turpinat rakstiit Kleitaa. Es to vairs nedariishu! Tas ir beidzies!” (Gluzi kaa beidzot attieciibas.) Es shai saku, ka zinu, ka tev nav laika, un ka nu nav jau obligaati vienmer jaaraksta, gan jau atkal atnaaks laiks, kad kaut kas vienkarshi uzrakstiisies.. Bet vinja saka, ka nee.. shoreiz ir citaadi. Vinja nevis plaano paarstaat rakstiit.. bet grib parstaat rakstiit Kleitaa.. Vinjai tagad bushot tikai savs personigais emuaars un muusu kopblogoshana ir beigusies. Vinja esot izaugusi no Kleitas un ir laiks kam citam.
Un tad es paraadu uff.. seju un sapnis beidzas.
Ko teiksiet sapnju tulkotaaji?
Sīpolainie atklājumi Marts 25, 2009
Kopš esmu izceļojusi uz Somiju, ar mani ir notikušas pārmaiņas. Protams, dažādas, taču šodien satrieca kāda gastronomiskas dabas..
Es notiesāju krietnu gabalu sīpolu picas un gribēju vēl!!
Ar sīpoliem es īpaši nedraudzējos, taču ja tie ir izvārīti zupā, iecepti sautējumos vai kotletēs, tad mani īpaši nekaitina. Taču jau pirms trīs gadiem, kad te piedzīvoju Erasmus, ar mani sāka notikt pārmaiņas.
Es dzīvoju kopā vienā dzīvoklī ar ķīniešu izcelsmes puisi, kas nemacēja gatavot, taču skaidri zināja, ka sīpoliem ik dienas ir jābūt viņa ēdienkartē. Tā nu mūsu dzīvoklis pastāvīgi oda pēc sīpoliem, līdz kādu dienu man to smaka pārvērtās par smaržu. Tā taču uz laiku bija mana māju smarža.
Tā nu sāku eksperimentēt ar ļoti labi saceptiem sīpoliem, tā lai tie nekraukšķ. Gardi:).
Manas sīpolu gardēža dienas turpinājās un ikdienišķie makaroni ar tomātu mērci un zilo sieru tagad noteikti garšo krietni labāk ar saceptiem sīpoliem. (Parasti es gan sīpolus diez ko nejūtu, tomēr kaut kā kopējā garša liekas uzlabojusies.)
Un šodien, kārtējo reizi nokaitināju draugus un paziņas ar paziņojumu, lai lūdzu viņi, picu cepot, neliek klāt sīpolus, vai arī vismaz sagriež tos lielos gabalos, lai varu tos izmakšķerēt ārā.. Bet tad kāda itāļu meitene paziņoja, ka viņai gan padomā, kas cits – baltā sīpolu pica. Tā neko. Garšīgi. Nezinu, kā gan būtu apēst veselu picu tikai ar sīpoliem, bet kā viena no picas šķēlēm, tā noteikti ir aizraujoša.
Uz kurieni tas mani ved?
Recepti skatīt tālāk..
Labs darījums Marts 17, 2009
Šodien sēžot pie manikīres izlasīju, ka kleitas ir modē, jo cilvēki baidoties par savu nākotni un tās palīdzot aizmirsties. Ap 2010. gadu kleitu ilgā popularitāte beigšoties, jo visas krīzes būs galā un cilvēki atkal būšot laimīgi.
Mjā… izklausās labs darījums skaista kleita pret skaistu laimi.
Starp citu avots ir žurnāls L’Officiel, tā marta numurā bija ne tikai smukas kleitas, interesanti raksti, bet arī neierasti daudz reklāmas. Un tas radīja sajūtu, ka var jau būt, ka Zeme vēl griežas.
Jautras cepures Marts 11, 2009
Nedēļas nogalē pabiju Lahti slēpošanas sacensībās, kur, cīnoties ar aukstumu un mērenu interesi par apkārt notiekošo, novēroju milzum daudz brīnišķīgu cepuru. Izmantojot jaunu rīku, tās arī nodemonstrēšu:
Un vispār arī Somijas prezidentei Tarjai Halonenai nav nekādu iebildumu staigāt tādās pašās cepurēs kā tautai, kuru viņa reprezentē.
KJFG No.5 – ououou! Marts 5, 2009
Vakar Tamperē sākās Filmu festivāls. Liela filmu dažādība.
Noskatījos vienu no starptautiskā filmu konkursa filmu izlasēm un pēc vairākām nopietnām filmiņām, izsmējos pie šīs:
Sniegavīri Marts 5, 2009
Līdz ar atkušņa iestāšanos, iestājies ideāls laiks sniegavīriem.
Tamperes pilsētas centrālajā laukumā sašķūrēto sniegu vietējie izmatojuši lietderīgi un tagad tur slejas teju divdesmit dažādi sniegavīri. Ik viens var šo kolekciju papildināt ar savējo. Izskatās gan, ka laiki grūti un gandrīz visi burkāni no sniegavīriem aizmukuši. Taču vairākiem priekšā plāksnītes ar palīdzības saucieniem – APUA! Kas zina, vai tas izkušanas,vai kā cita dēļ.
Uz milzu ezera – slēpot Februāris 22, 2009
Izmēģināju ko jaunu distanču slēpošanas jomā, kā arī atklāju vēl vienu Tamperes seju.
Es te dzīvoju blakus reģiona lielākajam ezeram vārdā Näsijärvi. Ezers tik liels, ka teju nevar redzēt ne galu, ne malas. Vasarā, braucot ar riteņiem, virzienā uz dullo vēl pēc 20 km pie tā paša ezera bijām.
Tagad ziemā, ik dienas braucot vai ejot garām ezeram, redzu, ka cilvēku pa aizsalušo ezeru klīst un nodomāju, ka jāpaklīst man arī.
Paņēmu slēpes un devos ezera virzienā. Te ezeru iekļauj nelielas klintis, uz kurām siltā laikā forši piknikot vai sauļoties. Taču tagad pa šīm klintīm jākāpj ezeram virsū. Mazliet bailīgi, lai gan krietns sals jau teju divus mēnešus. Bet neko. Uzkāpju, apvelku slēpes un meklēju kādu galamērķi.
Kaut kur tālumā ieraugu baru cilvēku sapulcējušos pie nelielas bākas un arī pūķus tur lidināmies. Mērķis atrasts. Tā nu pa līdzenu vietu un bez ieslēpotām sliedēm cīnījos, lai nokļūtu sava galamērķī. Es pieņemu, ka Latvijā šāda slēpošanas tehnika ir gana ierasta.. te un manā pieredzē, nav. Vienmēr esmu slēpojusi apgaismotās, labiekārtotās slēpošanas takās ar krietniem kalniņiem. Bet neko.. jaunā ainava bija tik aizraujoša, ka straujo nogurumu un greizo slēpošanu tik ļoti nemanīju.
Galamērķī tiešām pūķotāji, bāka, kas izrādās atrodas uz nelielas klinšu saliņas, un kafejnīca teltī. Kafejnīcā iegādājami silti dzērieni un cīsiņi. Ļoti man gribējās to cīsiņu, bet es naudu, slēpojot, līdzi neiedomājos paņemt. Tā nu ar muguru pret siltajiem cīsiņiem apsēdos uz klinšu saliņas un ļāvu skarbajam vējam ezera vidū mani paplosīt. he:)
Vēl uz ezera atklāju izveidotu aptuveni 2 metrus platu slidošanas ceļu, kura gali gan sniedzas citos Tamperes rajonos un man vairs nebija spēka tos izpētīt. Jā, atpakaļceļš bija visai pagrūts. Pretvējš un nogurums. Tāpat būtu sirdij mierīgāk ar kādu kompanjonu, jo tomēr vienai klīst pa nepazīstamu, it kā aizsalušu, ezeru nav super omulīgi.
Pārsteiguma ballīte – nu tā tā Februāris 20, 2009
Šī jau ir gana pasena ballīte, taču piektdienas vakarā, mājās sēžot, gluži vai laikā to atcerēties.
Nekad nebiju piedalījusies pārsteiguma dzimšanas dienas ballītē un nekad neviens tādu arī man nav uzrīkojis. Man īsti pārsteigumi nepatīk. Varbūt arī patīk, bet mazliet bail no tiem, jo ja nu manis ieplānotais man aizvien interesē vairāk nekā pārsteigums.. vai kaut kā tā. Bet es domāju, ka iekviens cer, ka kādreiz dzīvē, kādam izdosies uzrīkot kaut ko pārsteidzošu tieši tev!
Nu lūk. Te Tamperē ir viens tāds kārtējais internacionālais pārītis – somu meitene un flāmu izcelsmes beļģu puisis. Pārītis satikās, puisim stopojot Somijā, un meitene itin žigli piedāvājās viņu izmitināt un iekrita mīlas slazdā, kas ilgst jau vairākus gadus. Un tā nu šogad šī sadomājusi, ka puisim ir laiks pārsteiguma ballītei dzimšanas dienā. Nevarētu teikt, ka viņam ir daudz draugu, ko ielūgt, tāpēc ielūgti tiek teju visi, kas ar šo kaut mazliet saskārušies.. arī es:).
Ballīte tiek rīkota nevis dzimšanas dienā, bet piektdienā. Jokaini, manuprāt, bet nu vismaz garantēti, ka lielākā daļa cilvēku izrādīs atsaucību piedalīties.
Sākotnēji tiek sadomāts, ka puisis tiek izvilināts kaut kur ārā un tikmēr viesi sapulcējas dzīvoklī. Taču plāns neizdodas, jo rodas pārāk daudz jautājumu. Plāns divi nostrādā un ir pat asprātīgs, bet ļoti nepraktisks. Tiek izdomāts, ka pie pārīša nakšņot pieteicies kāds naktsmītnes meklētājs (coach seeker) no Belģijas, kurš it kā tajā vakarā ierodas Tamperes stacijā. Tiek atrasta reāla persona, kas pat samesidžojās ar vakara vaininieku.
Tā nu čalītis ierodas stacijā, bet tur priekšā viņu gaida aptuveni 15 cilvēku bariņš, kas dzied.. Tiek spēlēta vijole, flauta, ģitāra un vēl kaut kādi instrumenti. Un visi salst, jo ārā aptuveni -18 grādi.
Tad viesi dodas uz ļoti tuvu esošo dzīvokli, kur priekšā gaida nesen ceptas kanēļmaizītes:).
Diemžēl izskatījās, ka pārsteigums likās patīkamāks meitenei un ciemiņiem nevis ex-gaviļniekam. Ierodoties stacijā viņa seja bija pat saviebta (nu mazliet:)), ar mākslīgu smaidu un piepūli, apkampjot visus viesus. Likās, ka nav ielūgts kāds, kuru viņš būtu vēlējies redzēt. Tāpat arī ielūgti tādi, kas viņam neko absolūti nenozīmē – kā, piemēram, es.
Vēl kāda praktiska detaļa, par kuru šādos gadījumos tomēr ir jāpiedomā ir.. apģērbs. Nevis salstošo ciemiņu, bet gan viņa. Viņš visu vakaru pavadīja vecā bītlenē, jo tādā bija ieradies stacijā savākt dīvāna meklētāju.
Laura
Marta
