Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Jaunas meksikāņu ēdienu receptes Jūlijs 20, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 1:14 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Kaut kā nav noskaņojums receptes stāstīt daudz detaļās. Daudz svarīgāk ēst gatavotājam ir būt radošam un paeksperimentēt visādas produktu kombinācijas.
Tā piemēram, šajā Meksikas ceļojumā, visdīvainākā kombinācija līdz šim bijusi ar cūkas ādiņām.

Cūkas ādiņas tomātu mērcē

Te cūkas ādiņas nav kaut kas mazs kraukšķīgs, bet gan liela no mucas izvilkta cūkas āda, kas acu priekšā izcepta lielā daudzumā eļļas. Tās izmēri varētu tikt pielīdzināti spilvendrānai. Tā nu šo fritēto cūkas ādu nes mājās, salauž gabaliņos, kas jau sāk līdzināties tiem, kas atrodami mūsu veikalos. No ādas nokasa tur saskatāmās taukvielas un tad gatavojas šo čipšu masu iegremdēt kādā mērcē. Te iecienītāka ir zaļo tomātu salsa – silta. Var apcept drusku gaļu, jebkādu un tad pievienot sablenderētus zaļos tomātus ar vidēji stipriem zaļajiem čili. Neesmu pārbaudījusi, bet man liekas, ka mūsu veikalos var nopirkt 3 veidu meksikānu salsas. Sarkano, avakado un tad būtu jābūt zaļajai. Somijā vismaz var. Varbūt Prismā var nopirkt. Tad šajā siltajā masā iemērcē cūkas ādiņas un ļauj tām piesūkties. Tas neizklausās diez ko apetlītīgi, tomēr gardi. Tad šo visu ēd ar skābu krējumu un maigu sarīvētu sieru. Man sacīja, ka droši zaļo tomātu vietā var izmantot sarkanos. Nebūs tik skābeni, bet gardi tāpat. Un kāpēc, lai neizmantotu arī tās cūkas ādiņas, ko var nopirkt skaisti safasētas pie mums..

Vēl cūku ādiņas var arī izmantot salsās tortijām. Tikai šādā gadījumā derēt tās pavisam nelielos gabaliņos un saspiestas kopā ar tomātu salsu un sīpoliem. Garša spēcīga, sāļgana un meksikāniska.

Sausi makaroni tomātos

Šis ēdiens varētu būt ļoti iecienīts bērniem, kas neēd daudz garšu piesātinātus ēdienus. Vispār jau šis ēdiens ir visai līdzīgs makaronu zupai, par ko rakstīju iepriekš. Tomēr tā nav zupa, bet sausi makaroni.
Nelielā daudzumā eļļas apcep makaronus. Mans pavārs lietoja tādus mazus tievus makaroniņus kā spagetti – fideos vai kaut kā tamlīdzīgi. Acīmredzot makaronam šajā ēdienā nav jābūt resnam un košļājamam, bet viegli apēdamam. Makaronus cep uz mazas liesmiņas un noteikti to nevar devēt par fritēšanu kā iepriekš. Kad smalkie makaroni drusku apbrūnējuši, tad tiem pievieno samblenderētus pavārītus tomātus ar nelielu sīpoliņu un ķiploka daiviņu. Tomātu masu pievieno apmēram tādās pašās proporcijās, kā vārot rīsus, pievieno šķidrumu. Vēl šajā masā uz vārīšanas laiku ievieto zaļumus. Pavārs ielika kādus man nezināmus zaļumus, bet manuprāt te var likt sev iemīļotākos un tad pēc novārīšanas buntīti izņem ārā.
Tad ļauj makaroniem ātri izvārīties, sasūkties ar šķidrumu. Makaroni neizskatās ļoti izteiksmīgi, tomēr tie taču vārīti tomātos un tās ir spēcīgi :) . Vēl jau, protams, ir sāls lieta. Tam ieteikumus nedodu.
Šo pasniedz ne pārāk karstu, ar karoti skāba krējuma pa virsu, nedaudz uzgriezta avakado un sarīvēta maiga, labāk svaiga siera. Neticami, bet garšīgi!

Vēl dažas idejas, bet ne gluži receptes..

-) Galvenokārt visos iespējamos mājās un manā restorāniņā gatavotajos gaļas ēdienos, gaļa tiek novārīta pirms tiek izmantota tālāk. Vistas ēdienus, kur galvenā sastāvdaļa. piemēram, ir vistas šķiņķis, tas viennozīmīgi būs vārīts. Tam ir priekšrocība, jo no tā pāri paliek buļjons. Un arī vista nav tik trekna.
-) To pašu meksikāņi dara arī ar cūkas un liellopu gaļu. Izplatīti ir gaļu un arī pupiņas vārīt augsta spiediena katlos. Ātrāk gatavs un garšas paliek iekšā. Vēl šāda gaļa biežāk ir tik mīksta, ka pat šķīst ārā.  Un tas ir vēl viens no padomiem. Kad gaļa gatava, tad nepasniedz kaut kādu gabalu no tās, bet gaļu saplēš šķiedrās. Šādas šķiedras, tad liek visādās mērcēs un zupās, vai arī tortijās.

 

Futbola garša Meksikā Jūlijs 15, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 1:48 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Meksikāņi esot ķerti uz futbolu un kas ir forši, tad tie, kurus esmu redzējusi arī māk drusku bumbu apspēlēt. Tas ir drusku līdzīgi kā somi māk slidot. Es jau arī saku, ka māku, bet kad ieraugu visparastāko somu slidojam, saprotu, ka atšķiru melnu no balta, bet patiesībā slidot nemāku.
Futbolu man arī patīk spēlēt, bet nekad neesmu uzdevusies kā spēles mācētāja un pat ne noteikumu pārzinātāja. Savukārt skatīties sportu ir interesanti tikai liela satraukuma brīžos, vai masu efektaa. Vienu tādu gribēja man parādīt arī draugs Meksikā.

Veiksmīgi dabūjām biļetes uz Pasaules čempionātu futbolā jauniešiem līdz 17 gadiem. Meksika fināla cīņā pret Urugvaju. Spēle notiek pēc pašu stāstītā pasaulē trešajā lielākajā stadionā – Acteku stadionā. Tajā var ietilpt puse Tamperes iedzīvotāju, kādi 120 tūkstoši cilvēku.
Uz spēli ļaudis sarodas karogiem, cepurēm, sakrāsojušies, sadzērušies.. jautri, satraukti un patriotiski.

Futbolu skatoties jāzina dažas lietas. Pretinieku valsts himnu var nosvilpt tikai īpašos gadījumos – izšķirīgās cīņās ar pretiniekiem/ienaidniekiem kā meksikāņiem varētu būt ASV. Tomēr citos gadījumos pret to ir respekts. Savukārt pret pretinieka vārtsargu nekāda respekta nav. Katrreiz kad viņš izspēlē bumbu, skatītāji izstiepj roku, tirina pirkstus, dauza kājas un sitiena brīdī sinhroni nobļaujas…. p u t o o o. Iedomājoties pusaudzi urugvajieti, kuru visu spēli šādi lamā teju viss stadions, tad viņam droši vien pēc tam jāmeklē speciālista palīdzība. Joks, protams, bet dzīvē skarbinieks.

Šoreiz futbols izcēlās ar vēl kaut ko – ar FUA! Jauna youtube video iespaidā meksikāņu jauniešus pārņēmis Lāčplēša gars. Vai kaut kas līdzīgs somu Sisu. Viens sadzēries kundziņš video saka, ka ar fua viss ir iespējams. Un tad nu kad savukārt bumbu bija jāizspēlē Meksikas komandas vārtu sargam, tad visi kā viens izkliedza šo. Un Fua gars spēles gaitā tikai attīstījās. Bet nu tas droši vien nesaglabāsies kā kaut kas paliekošs.

Vēl futbolā ir nedrīkst ieklīst pie pretinieku līdzjutējiem. Tevi apsvaidīs un pazemos. Ja pretinieka kreklu novilksi, tad sauks tevi par par staiguli.

Vēl ir labi saglabāt kādu drusku aliņa noslēgumam, jo ja gadās, ka tava komanda uzvar, tad ar to ir gluži patīkami apliet tev līdzcilvēkus. Šī iemesla dēļ apkārtnē pirms spēles pārdod arī lietus mētelīšus.

Un bet, protams, spēlē neiztikt bez dziedāšanas (cielito lindo) un viļņiem kuru laikā jācenšas degunu nepabāzt zem ūdens. Par to gan brīdina arī rībināšana ar kājām. Nezinu gan vai tam ir spāņu valodas izcelsme, bet arī dziesmā izdziedātais vārds – olē, ole, ole, olē nozīmē apspēlēt. Meksikāņiem tas patīk un padodas gluži labi.

 

Gatavošanas pieraksti – otrā diena Jūlijs 14, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 3:23 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Cūkgaļa meksikāņu gaumē

Sagriež cūkgaļu plānās šķēlītēs, ne kā gulašam, bet kā caurspīdīgai karbonādei. Apcep eļļā un uzber sāli.

Apcep daudz sīpolu un vidēji maigus zaļus čili piparus. Čili liek tik daudz, cik pats var paciest un kāda ir patikšana. Kad tas ir apglazējies pievieno apcepto cūkgaļu. Visam pievieno ilgi blanšētus blenderētus tomātus un arī tomātu pastu krāsai un garšai. Visu šo maisījumu sautē kādu pusstundu vai pat stundu. Kamēr gatavs.

Pasniedz ar rīsiem, makaroniem vai vislabāk ar tortijām. Man gatavojot radās jautājums, kāpēc tomāti pirms tam ir kādu brīdi jāblanšē/jāpavāra ar mizām un tad jablendē, jāpievieno un atkal jāvāra. Atbildi super labi nesapratu, bet iespējams tomātu skābuma dēļ. Garša tā ir labāka.

Sopes ar vistu

Šis ir kaut kas ļoti meksikānisks. Latvijā grūti dabūjams, bet ne neiespējami. Sope ir tāda tortija, kam pēc izcepšanas maliņas uzlocītas uz augšu kā tādam sklandu rausim vai karjalan piirakka. Tā rezultātā tortija liekās tāda kā biezāka. Tādai tai jābūt, lai uz tās noturētos dažādi gardumi. Brīva improvizācija kādi.
Sopes, ko šodien gatavoja mans pavārs bija tāda..
Sagatavo vistu. Vienkārši novārītu vistu saplēš strīpiņās. Meksikā viskaut ko labāk plēš nekā griež un vista tiešām labi plēšas. Vistai pievieno čili un sablendētu tomātu. Tad apcep eļļā no abām pusēm sopi jeb tortiju. Vēlams, lai tortija ir auksta, citādi tā uzsūc daudz eļļas. Kad sope apcepta un ir drusku kraukšķīga, tad tai virsū jāliek kāda mērce. Pavārs lika pupiņu pastu. (Kā to gatavo izstāstīšu nakamajā receptē). Pa virsu pastas slānītim uzliek sasildītu vistu, bet vēl pa virsu mazliet skāba krējuma un svaiga siera. Un tad vēl ēdot pa virsu vēl liek kādu no svaigajām pikantajām meksikāņu salsām.
Cits variants. Uz sopes var likt sarkanu salsu. To iegūst no sablendētiem, pavārītiem sarkaniem čili. Protams ne tādiem, ko var dabūt parastos mūsu veikalos. Tāpēc to droši vien varētu aizstāt ar kādu no meksikāņu gatavajām mērcēm. Tad pa virsu liek skābu krējumu, svaigu sieru un vēl ļoti gardu sarīvētu parmezānu, kas šai veģetārajai sopei piedod drusku sāļuma un kreptīguma.
Ja paveicas dabūt melnas kukurūzas sopes, vēl jo garšīgāk un aizraujošāk. Varam iedomāties, ka tas ir kas līdzīgs rupjmaizei.

Tātad pupiņu pasta.

Izvāra pupiņas. Mazas brūnas, mazas raibas, vai kādas citas pupiņas. Tā kā tas aizņem vairākas stundas, tad droši var ņemt kādas no jau koncervētajām pupiņām, kas nopērkamas veikalos. Tikai ne baltās, tās ir mīkstākas un nebūt neizskatās meksikāniski.
Apcep nedaudz sīki sagrieztu sīpolu, tam pievieno pupiņas. Pupiņu sķidrumu daļeji arī. To ārā nelej, bet skatās, vai masa sanāk baigi bieza un vai nav drusku jāatšķaida. Pupiņām gan piemīt īpašība sabiezēt. Tāpēc kādu laiku pupiņas silda un tad ņem stampu/glāzi vai burciņu un visu sastampā. Pupiņām ir jāizšķīst un jāveidojas biezai šokolādīgai masai. To vēl drusku pavāra un tā ir gatava lietošanai jebkur.
Pupiņu pastu garšīgi ēst brokastīs ar olu kulteni un tortijām. Vēl var olas cept/vārīt tieši pupiņās iekšā. Vēl liek uz šīm pieminētajām sopēm. Vēl ēd ar visu citu iekš tortijām.

Padoms!
Ja kādu garšu gribas vēl atsvaidzināt un padarīt meksikāniskāku, spiežam virsū laimu! Piemēram vistas zupa ar laimu ir burvīga. Arī tortiju čipsi, ko pie mums sauc par nachos ar svaigu laima sulu ir gardi.

 

Pirmā diplomēta pavāra mācībstunda Jūlijs 13, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 6:58 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Atkal esmu Meksikā. Šoreiz man ir tā laime atvaļinājuma laikā attīstīt savu kāri uz ēst taisīšanu un ēšanu. Drauga ģimene man ir sarunājusi apmācības pie vietējā restorāna/kafejnīcas pavāra mācībstundas. Tām nav nekādu priekšnoteikumu un tās ir bez maksas. Laipnais pavārs pat labprāt man maksātu, ja es viņam palīdzētu visas dienas garumā ne tikai rīta pusē, pagatavot ēdienu. Šodien vēl uz darbu dienas garumā nebiju gatava, bet tikai kāri mācīties. Un tātad pēc kolēģes ieteikuma te es varētu piefiksēt receptes. Visas protams nav pasakainas un ir gluži vienkāršas, tas ir tāds ekonomiskais restorāniņš. Un vispār daudz kas Meksikā tiek gatavots no lētām sastāvdaļām. Diemžēl ir arī tādas, kuru mums nav. Par to aizstāšanu katram jādomā radoši.

Sēņu zupa jeb sopa de hongos
Katlā apcep videji sagrieztu sīpolu. Ļauj tam nedaudz karamelizēties. Pievieno četrās daļās sagrieztus svaigus šampinjonus. Tos arī pacep kādu brīdi. Tā kā sēnēs ir daudz ūdens, tad tomēr negaida kamēr tās izcepsies un saruks pavisam maziņas. Tad pievieno ķirbja ziedus. Šī ir sastāvdaļa kādas mums nav. Tas ir tāds saldens veidojums, ko varētu aizstāt ar pašu smalki sagrieztu ķirbi, cukini vai kādu līdzīgu maz izteiksmīgu dārzeni. Tad zupai pievieno buljonu no sīpolos un ķiplokos novārītas vistas. Un apjomam, ja vēl vajag var pievienot ūdeni un tad kādu kubiņu, vai pulveri kas līdzīgs vegetai, bet ne tik nomācošai.
Zupu kādu laiku pavāra un garšai vārīšanas laikā katlā ievieto ar diegu sasietu zaļumus. Tomēr tos zupā neatstāj un pirms pasniegšanas izņem. Laikam, lai zupa būtu dzidrāka.
Zupa ir gatava. Tā ir viegla, bez spēcīga aromāta, bet patīkama. Lai tā būtu meksikāniskāka pavārs zupas šķīvī iemaisa nedaudz zaļo tomātu salsu vai pie mums to gluži vienkārši varētu aizstāt ar saberztu/svaigu čili pipariņu.

Makaronu zupa jeb sopa de pasta
Kā saka mans skolotājs/pavārs :) , tad meksikāņu ēdienu pamatā ir tomāti, kas sablenderēti ar sīpolu un ķiploku. Arī šai zupai tas ir pamatā.
Sāk gan ar ko citu. Kā izrādās, ja vēlas likt zupā makaronus un zupa netiks uzreiz apēsta, vai arī grib nodrošināties pret gluži ierastu makaronu pārvārīšanu/izšķīšanu tos pirms tam ir jāapcep. Makaronus – maza izmēra – cep vai fritē lielā daudzumā eļļas. Tad tos notecina. Tad veic iepriekš aprakstīto blenderēšanu. Pēc manas mājas mātes rādītā, tad šādā veidā pat varētu sablendēt lielāko daļu zupai nepieciešamā sķidruma. Pavārs gan ir taupīgāks un sablendē vien kādu litru, bet pārējo aizstāj ar ūdeni un tomātu pastu. Zupā var likt arī spinātus vai ko citu kas ir mājās. Un tad vāra kamēr makaroni gatavi. Laikam vajag arī sāli, bet par to īsti izteikties nevaru, jo tas man nav super būtisks.
Zupu pasniedz ar tādu pašu, vai meksikāniskāku. Tajā var iespiest laimu, pievienot nedaudz avokado, iegriezt zaļu čili pipariņu vai pat iemaisīt kādu gluži spēcīgu pipariņu.

Vista ar rīsiem un čipotles piparu krēmu

Vista vienkārši vārīta. Rīsi vienkārši balti un vārīti. Čipotles piparu krēms, vienkāršs, bet ne tik iespējami izdarāms Latvijā. Jāpārbauda veikali vai tiešām šos brīnumainos pipariņus koncervētus nevar nopirkt. Somijā retos veikalos var. Tātad krēms. Nav jau baigais krēms, bet drīzāk silta mērce.
Atkal sablendē iepriekš minēto masu ar svaigiem tomātiem, nedaudz sīpola un ķiploka. Ielej to siltā katlā, kurā ir drusku izkausēts sviests. Pacep/silda. Pievieno vēl šādu pašu masu tikai ar kādiem diviem koncervētiem čipotles pipariņiem un to mērci. Un pievieno kādu devu skābena krējuma. Šķidrais un saldais krējums nez vai derēs. Tad šo jaunu blendēto masu pievieno siltajai masai, bet pievienojot visu laiku maisa, lai krēms nesaiet kunkuļos. Pavāra kādas minūtes 10 – 15, lai tomāts izvārās. Un gatavs. Pasniedz kā mērci baltajiem rīsiem un vārītajai vistai, bet pa virsu kaisa sagrieztas koreandra lapas.
Ar ko varētu aizvietot čipotles īsti ideju nav. Tas ir tāds ass, dūmakains pipariņš. Varbūt atbilde jāmeklē citur.

Gaļas sautējums Meksikas ziemeļnieku gaumē

Šis ir tāds dīvains sautējums. It kā daudz sastāvdaļu, daudz gaļas, bet grūti saprotams, jo nav nekādas baigās mērces, īpašas garšas dominances vai kā tamlīdzīga. Gluži vienkārši sautējums, kas mūsu apstākļos der pie kartupeļiem, bet Meksikā pie tortijām.
Apcep sīpola strīpiņas. Apcep daudz zaļas paprikas strīpiņās. Pievieno kaut ko kas te līdzīgs chorizo. Svaiga, bet tāda kā vītināta desa. Tad pievieno kādu sauju bekona. Visu turpina cept. Pievieno maltu liellopa un arī maltu cūkas gaļu. Visu cep līdz visu gaļu sulas ir saplūdušas kopā. Pievieno kaut ko sālsveidīgu. Principā tas ir viss. Nekādu čili, piparu, nekā tāda. Es gan pievienotu labu birumu melno piparu un vēl kaut ko prasās, bet pavārs tik apber ar svaigu pēc govs drusku garšojošu sieru un iedod tortijas.

Šovakaram pietiks, citādi vēders sāk kurkstēt. Ne jau tāpēc ka atminas, ka šodien viesojās arī vietējā McDonalds, bet droši vien tāpēc, ka rīts atkal gaidāms ar gatavošanas idejām, kuras atvaļinājumā šoreiz nav jārada man.

 

Es atkal tur! Aprīlis 17, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 6:23 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Sveika padilusī Kleita!

Skaidrs, ka ir ko teikt, bet nesaku. Un citkārt pasaku tik daudz, ka pašai pietrūkst drosmes cīnīties ar sekām.  Bet te, Kleita, nekas pārgalvīgs, bet vairāk romantisks. Arī nostaļģisks.

Šajās dienās paciemojos atkal Tamperē. Nezinu vai tas saistīts ar biroja darbu vai pārmaiņu izsalkumu, bet mani šī mazā pilsēta ar vienu galveno ielu atkal iejūsmināja. Somi ir izlīduši no ziemas miega, puiši uzvilkuši sarkanas kedas, gaiši violetas bikses, bet trakie rokeri atkal plikās galvas ietērpuši, mums jau aizmirstajos, melnraibajos lakatiņos. Vasaras kafejnīcas pilnas, zemās sētas riteņu nostutētas. Smaidi, smaidi.. un es saldējuma laiku negaidu, bet ēdu nost. Pat ja meža ceļš uz ezeru vēl aizsnidzis, strauti tērgā starp vāveru noēstajiem čiekuru kodoliem. Man arī pavasaris sācies!

Nav jau tur paradīze. Mašīnas netīras tāpat kā manējā pie mājas. Pavasara vai vissezonas ziedu buķetes vairs nav jāmeklē no dzīva cilvēka rokām, bet stacijā tos var iegādāties automātā. Vissaulainākajā vai ēnainākajā bārā alus tiks malkots gan piektdienas agrā pēcpusdienā, kad vēl varētu sauļot vaigus, gan arī vēlēšanu svētdienas rītā. Viņi izskatoties pēc čempioniem, sacīja draugs. Un vēl arī izskatās pēc zaudētājiem. Tādiem, kam nākas teikt vecajai Nokijai ardievu un nemieram, bezdarbam, pārmaiņām – sveiki!

Bet nebūs jau tas soms, kas veco kleitu neapmainīs pret šaurām biksēm un vaļīgu kreklu. Viņš ienesīs mājās ko jaunu. Tik radoši ir satikt cilvēku, kas būvē roku robotam, kas uzlabos drošību atomelektrostacijās. Līdzīgam kā tam, kas tagad cīnās Fukusimā. Radoši satikt cilvēku, kurš domā, kā ar saules baterijām lādējamus mūzikas atskaņotājus varētu ieviest tur, kur saules netrūkst. Pelnot vien četriem somiem. Radoši redzēt, kā ik viens topošais parlamentārietis vēlēšanās cīnās par saviem atbalstītājiem, jo te soms ar plusiņu uzticēs varu tikai vienam.

Un vēl.. es neesmu tāda vienīgā. Atpakaļceļā redzēju šīs ainas arī citu pilsētas viesu sejās. Pavasara smieklu pavadītas!

 

Meksikas lauki Novembris 26, 2010

Šoreiz Meksikā biju apņēmusies par saviem piedzīvojumiem un atklājumiem pavēstīt cik drīz vien iespējams. Piedzīvojums – ieraksts – piedzīvojums. Tomēr ceļojums ir ceļojums, tāpēc tagad, šķirojot bildes, mēģinu atcerēties, kā nu tur bija. Jo bija krietni labāk nekā pirmo reiz.

Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.

 

Vai trešais tēva dēls? Septembris 19, 2010

Filed under: atklājumi — Marta @ 10:53 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Līdz pat nesenam brīdim nebiju bijusi Viļņā! Skola bija mani vedusi ekskursijās uz visādām Lietuvas pilsētām, bet galvaspilsētu aizmirsuši. Tā nu katrreiz, kad ārvalstu draugi lūdz pastāstīt par Baltijas valstu atšķirībām, man bija robs. Nu robs ir aizlāpīts. Trīs dienas un naktis Viļņā pabūtas.

Viļņā biju ekskursijā ar nelielu mērķi priekšvēlēšanu laikā (par to, cerams, nākamajā ierakstā). Ar romantiku. Patīkami iesēsties skaistā eurolines lux express autobusā, kas piedāvā iedzert tavu mīļāko zaļo tēju ar jasmīnu garšu, lasīt rīta avīzes. Pagūglēt to, kas Viļņā bez priekšzināšanām jādara. Laiks ceļā tieši tik garš, lai to visu izbaudītu un vēl mazliet piemigtu.

Pirmais iespaids – hmm, kāpēc autobuss pietur atsevišķi arī pie iepirkumu centra. Vai tiešām viņiem tur ir kas tik interesants, kā mums nav. Uz to atbildi es nemēģināju atrast.

Nākamais iespaids  – ārprāc, viņiem ir daži debesskrāpji, bet visa pārējā pilsēta ir par stāvu vai diviem zemāka nekā mums. Un nākamais iespaids – te ir forši, bet kur ir labu kafejnīcu piedāvājums! Rezultātā pirmā maltīte Viļņā bija cūkas auss ar kartupeļu pankūkām. Plāns vārīts skrimslis. Kur man bija prāts? Bet nu rezultātā gandrīz visu arī notiesāju.

Varētu teikt, ka Viļņu izstaigāju krustām šķērsām. Gan apmaldoties ar sabiedrisko transportu, gan mēģinot viesnīcu sasniegt ar kājām. Forši, ka tur pilsēta nav tik līdzena kā Rīga un tur (Užupē) var atrast romantiskus paugurus, ar skatu uz visu pilsētu, no kura vērot, vai arī neviļus palaist garām saulrietu, kā man tas gadījās.

Mani pārsteidza, ka parastā ķīniešu restorānā par vakariņām diviem samaksājām kā par viesnīcu 3 naktīm. Gluži vienkārši lija lietus un ieskrējām pirmajā vietā, kas dod ēst pēc 22 viesnīcas apkārtnē. Žēl.

Vēl pārsteidza mans mulsums, jo nezināju, kurā valodā sarunāties ar brāļiem lietuviešiem. Sākumā angliski, tad latviski un tikai tad pārslēdzos uz krievu valodu.

Vēl uzzināju, ka lietuvā dzīvo tauta, kas sevi sauc par karaīmiem. Ar viņiem iepazināmies Trāķos. Iepriekš par tādiem Trāķiem arī neko nebiju dzirdējusi. Tagad zinu, ka tur var dabūt gardas mazās dzeltenās plūmītes, zušus, šaut ar loku un apēst foršus karaīmu pīrāgus. Vēl pilsētā ir burito iestādījums, kas vilina, bet nomēģināts netika (jo drīz jau Meksikas īstie gardumi priekšā). Bez tā visa tur ir arī forša pils, kur var dabūt zilumus no loka šaušanas,  skaists parks gar ezeru, kur var izīrēt visādas laiviņas, kuģīšus un katamarānus. Tā noteikti ir laba ekskursijas izvēle Viļņas tuvumā.

Vēl Viļņā ir visai neglīts parlaments, bet tā tuvumā ir garšīgi kebabi. Un tos pārdot kioskos! Patiess fast foods, kas nodrošina arī zemu cenu. Vēl tur ir kvalitatīvs, interaktīvs, aizraujošs deportāciju, čekas un okupācijas muzejs. Tur traģiski atspoguļoti izvestie, racionāli izmantotas dažādas tā laika atribūtikas, kanceljas preces u.c., un skumīgi aizraujoši atvērti čekas pagrabi. Var gan izstaigāt, gan pasēdēt, gan iejusties, gan izjust tirpiņas, iedomājoties, kas vērušies ārā pa šīm logu šķirbiņām, kas nošauti un spīdzināti. Muzejs ar paliekošu vēstījumu gan interesantam, gan latvietim – atgādinot, kas mums ir, bet nav.

Prom braucot jāatzīst, ka neizdevās Viļņu saprast. Neizdevās sajust tās smaržu, bet palika iespaids, ka šamējie ir vienkāršāki. Un tas man patīk.

 

Armēnijas valgos Jūlijs 8, 2010

Lai gan ļoti gribas beidzot nokļūt Itālijā, es mērķtiecīgi necenšos turp aizceļot. Pie sevis vien apdomāju, un tad ļaujos citām iespējām.  Tā es atļāvos aizlaisties uz Armēniju.

Mani pat neaicināja, tomēr zināju, ka esmu tur ļoti gaidīta. Kāda īpaša Somijā iepazīta francūziete Erevānā strādāja praksē un zināju, ka mani priecātos redzēt, tāpēc aptuveni 3 mēnešus iepriekš iegādājos biļetes. Izrādās turp aizlidot izmaksā tikpat, ja ne letāk kā uz Londonu, Briseli vai Barselonu. Un kam man šobrīd tās, ja priekšā var būt nesamākslots piedzīvojums.

Draudzene gan mani priekšā negaidīja. Ārkārtas situācija. Tomēr neaizlidoju viena, bet labā kompānijā, tāpēc daudz negaudos. Naktsmājas un pavadoņus draudzene vēl paspēja sarunāt.

Šobrīd ir sajūta, ka neko vēl nezinu par Armēniju. Aizbraucu aizrauta un atgriezos nenoremdināta.

Ir pats jūnija sākums. Agrs rīts Erevānā un divi taksometru firmas darbinieki mūs jau ir apvārdojuši, ka ceļam ir jāizvēlas tieši viņi. No lidostas ceļs ved gar vietējo LasVegasu, kas pēc nakts uzdzīves mazliet atvēsināta. Pabraucam garām konjaka ražotnēm, uzsmaidām Araratam. Un taksis mūs pieved pie augstām kāpnēm, kas ved uz mūsu mājām nākamajām 5 dienām. Kāpnes sajūsmina. Tām ir gan stāvlaukumi, gan sēžammalas.

Mūs pie sevis uzņem kāds ilggadīgs coachsērferis, kurš šoreiz izmitina par citiem noteikumiem. Draudzību. Viņš pats ir armēnis, tomēr valstī dzīvojis vien nepilnus trīs gadus. Vēl jūsmīgs par Armēniju un savas sajūtas viegli nodod arī tālāk. Man.

Ierados Armenijā ar gaidām par gardu gaļu un augļiem. Un viss. Tomēr nevajag gaidīt tos. Tie ir, bet nav jāgaida. Ir jājūsmo par lībāņu picveidīgajām maizēm ar piparmētrām. Par kefīraino jogurtu ar ledu, par parastu Kotayk alu, nevis konjaku (to gan pamēģināju, bet ne tā vienkārši).

Tur viss ir tāpat un citādāk. Aizņemta pilsēta ar dažādiem cilvēkiem:

-) Vernisāžas tirdziņā ar suvenīru un lietoto preču tirgotājiem. Starp viņiem arī mākslnieki, kas rada ne vien tradicionālos granātābolu izbāzeņus, bet arī izcilas rotas, skaistas zandales un kvalitatīvus tradicionālās stabulītes  – duduka – uzgaļus.

-)Vasaras alus dārzā parastie alus dzērāji, kā arī mūsu pašu somi, igauņi, kas vien ķiploku grauzdiņu vietā uzkož Sevana ezera kaltētās mazās garnelītes.

-)Rokeru bārā, bet tomēr nelimitējošā iestādījumā, spēlē to pašu pop mūziku un rāda futbolu; pēc pasūtījuma mēģina uzjaukt mojito šotus, bet sauc sevi par That place, pēc kura tu vairs nezini, kas ir kas.

-) Uz kaskādēm. Daudz bērnu, romantiķu, tūristu un vienkāršu pilsētnieku, kas šķerso kalnu, lai nokļūtu mājup. Es un draudzene vieglās vasarīgās drēbēs, pretī viņam, kurš runā tikai armēniski, un pusaudzim, kas runā saprotamā valodā, bet skumīgi izvirtušiem vārdiem.

-) Pie krāsainām strūklakām ar klasisko mūziku. Tur ir gan viņi, gan viņas. Laimīgi, apmulsuši, sakarsuši veldzējas un sajūsminās. Un mēs pasauli, iepazīstot.

-) Pie Sevana ezera, ja negrib īsto kūrortu tad cilvēku nav. Ir tikai augstu kalnos, virsotņu ieskauts ezers. Fonā govis, neveiklas zilas plēves apvilkti piknika galdiņi un vasaras nogribējušās rīdzinieces peldam. Pārējie uzsūc mūsu nesto pieredzi un aliņus.

-) Erevānas tirgū – viss ir pārdodams un pērkams. Viss ir garšojams un sarunājams. Ja piedāvā konjaku un aprikožu šņabi, tad tie ir dzerami, jo ir tik labi. Tas arī ļauj piekrist basturmas tipa desas iegādei. Nopirku arī pudelē sastūķētas vīnogu lapas. Vienīgi jāmāk arī atteikt, lai nu pilnīgi zaļas, cietas plūmes neiegādātos. Tirgoņi draudzīgi un nebēdā, kad ko līdzīgu iegādājies pie kaimiņa. Jo tas taču tirgus ar sacensību!

-) Ciemojāmies arī armēņu ģimenē. Nogādājām pasaku paciņu rīdzinieka meitiņai, kas ciemojas pie armēņu vecmāmiņas. Vecvecāki kā jau vecvecāki. Labestīgi, izdarīgi, pieredzējuši. Tomēr tā arī izrādījās viena no divām retajām vietām, kur nogaršot lavašu. Un nekas dzīvē no tā nemainījas!

Varbūt, ka kaut kas mainījās no Armēnijā padzīvojušās draudzenes ieteikuma izmantot sabiedrisko transportu, stopus un paļauties vienkārši uz cilvēku atsaucību. Tādā veidā nokļuvām Garni un Geghard. Skaistas vietas, tomēr pats interesantākais bija redzēt kādās apkārtnēs tie atrodas. Kā dzīve laukos iesūnojusi; cik viegli garāmgājējas sievietes lūdz, lai ņemam viņas līdzi uz ārzemēm; cik tipiski ir smēķus, saldējuma papīriņus un biļetes mest zemē; cik viegli atsaukties vietējā kultūras nama direktora uzaicinājumam uz kafiju un pretī saņemt degvīnu un vietējo meiteņu glamūra izgājienu. Cik tur viegli! Un cik daudz darba priekšā!

Tāpēc ļoti labi saprotu mūsu izmitinātāja vēlmi palikt tur uz dzīvi, lai arī tā nav dzimtene. Tur ir daudz darāmā un ja tev padodas, tad dzīvot var skaisti, aizrautīgi un veiksmīgi. Gluži kā Rīgā reiz bija un būs.

Uz Armēniju ir jābrauc, kaut lai saprastu, kāpēc mans vectētiņš savā jaunajā un vēl nepublicētajā romānā tik bieži piemin armēņu konjaku. Ne jau garšas, bet iespēju un nostaļģijas dēļ.

 

“Mūsu vēsture” drusku piefiksēta Jūlijs 4, 2010

Pagājuši vairāki gadi un tagad varu oficiāli paziņot, ka esmu izlasījusi visas trīs “Mūsu vēsture 1985 – 2005″ grāmatas. Par katru no daļām mani iespaidi ir atšķirīgi. Par pirmo jūsmīgi, par otro bezcerīgi, bet par trešo sīkumaini un beigās pacilājoši. Un tomēr visas grāmatas izlasīt gribējās, jo neviens cits nav uzrakstījis tik iespaidīgu kontekstualizētu izklāstu par to kādā mūsdienu Latvijā mēs dzīvojam.

Lasot pirmo no daļām, gribējās kaut autori būtu ielikuši vairāk atsauču saviem novērojumiem un atziņām. Gribējās saprast, vai tās ir balstītas uz faktiem, vai kāda no autoru zināšanām. Tomēr tā nav akadēmiska literatūra un visam nav jabūt patiesam, pietiek vien ar raisītām pārdomām, ka varētu būt tā vai tā. Un raisījās.

Mācoties SZF Komunikācijas zinātni, Ingus Bērziņš ieteica lasīt “Latvijas miljonāru noslēpumus”, bet lika izlasīt “Latvenergo trīs miljonus”, Zelče – “Visus prezidenta vīrus” un pārējie lika lasīt šo un to, un tikai periodiski. Mums Ilze Nagla mācīja ievadu politikā, taču ne pat ar vieglu rokas mājienu nenorādīja, ka mēs esam gaisīgi mūsdienu Latvijas jaunieši, kas maz ko zina par tiem, kas veido politikas procesu un vēsturi Latvijā. Neviens nesūdzējās un nemēģināja aizpildīt caurumu mūsu zināšanās, neviens nebakstīja acīs. Es gan vairs nedomāju, ka universitātei būtu kaut kas jāiebaksta brutālā veidā, tomēr kaut uzvedināt uz pārdomām nebūtu slikti. Tā vietā Ilze Nagla mums uz tāfeles zīmēja horizontālo partiju piederības iedalījumu.

Šodien es uzskatu, ka, mācoties žurnālistiku “Mūsu vēstures” grāmatām ir jābūt izlasāmo grāmatu sarakstā. Neredzu tagad jēgu lasīt Votergeitas skandāla atšifrējumus. Tie iedod pašapziņu, tomēr ne pilīti sapratnes, kā sasniegt pieklājīgu žurnālistikas līmeni.

Vēl man gribētos, lai šīs grāmatas izlasa ne tikai žurnālistikas studenti, bet arī kolēģi vienaudži, arī draugi un arī tie, kas uzskata, ka izvērtēti piedalās vēlēšanu procesā. Citiem tā būs pārāk smaga, gara, garlaicīga un varbūt nebūtiska vēsture. Loģiski, ka grāmatā ir garlaicīgas sadaļas, piemēram, par to, kā mūsējie sadalījuši ārvalstu auto tirgu. Bet vēstures grāmatās ir labs personu rādītājs, kā arī saturs atraktīvi strukturēts. Tā, ka ir iespējams lasīt tikai atsevišķas nodaļas.

Skaisti, ka autori grāmatu nobeidz ar savu personīgo lepnumu un ieguldījumu. Vienā no šīm atziņām teikts arī par manu radio kolēģi un grāmatas līdzautori Kristīni Jančevsku – viņa ir lepna, esot māte. Es savukārt lepojos ar autoriem, par viņu ieguldījumu.

 

Muzeju vakars katru mēnesi Maijs 18, 2010

Muzeju nakts daudziem šogad patikusi. Apmeklēti sen neredzēti muzeji, notikusi vakarēšana samērā siltā pavasara vakarā un pilsētai drusku vairāk izdevās atgādināt galvaspilsētu, un iepatikties. Man jo īpaši, jo atkal mācos Rīgu iemīlēt.

Lai gan redzēju gana daudz mazvērtīgu skatu, tomēr smaidīju, burzījos un domāju par sevi. Skatījos, kam cilvēki pievērš uzmanību, kāda humora un gaumes izjūta ir muzeja darbiniekiem, un meklēju, kas mani sajūsmina. Pie reizes vēl mēģināju to visu izskaidrot šeit dzīvojošam somu draugam.

Šādu nakšu mērķis ir pievērst plašākas sabiedrības uzmanību muzejiem un vispār atrādīt, kas tad tur ieraugāms.. un aicināt atcerēties par kultūru, būt starp nozares pārstāvjiem un būt starp citiem mums. Pamanīju, ka pasākumus apmeklēja daudz padsmitnieku – meiteņu un zēnu – nelielās kompānijās. Vēl pamanīju, ka uz muzejiem rindās stāvēja daudz krievvalodīgo jauniešu, kurus muzejos mana reti. Vēl arī ģimenes, kurām noteikti sanāk lētāk izklaidēties šādi.

Bet tomēr, domājot par sevi kā auditoriju, es sapratu, ko es meklēju šādā naktī. Es meklēju izklaides alternatīvu. Vakaros var iet pie kāda ciemos uz mājas ballīti/pasēdēšanu/vakariņām, vai var iet uz kādu bāriņu – iedzert un pagrozīties. Vēl vakaros var iet arī uz kino, teātri, ja laicīgi biļetes nopirktas, vai kādu koncertu. Un lielākoties ar to arī piedāvājums izsmelts. Un te rodas jautājums/piedāvājums.. kāpēc muzeji individuāli, katrs pa savam nevarētu būt atvērti arī vakaros? Reiz biju Rīgas Mākslas telpā uz koncertu/izstādi, par kuru jau Laura uzrakstījusi, un tas bija iespaidīgs un interesants piedzīvojums. Sociāli aktīvs, kulturāls un izklaidējošs.. un arī gluži laba paburzīšanās.

Vēl man ir līdzīga pieredze, bet no Meksikas. Mehiko centrā ir brīnišķīgs Bērnu muzejs. Tur atrodami izskaidrojumi dažādām pasaules parādībām, tur ir mazais dabas muzejs, tur ir rotaļu laukumi, spēles ar ziepju burbuļiem, mediju muzejs, kur var izmēģināt radio, tv, avīzes veidošanu, utt. Tur ir mazs veikals, kur var apgūt iepirkšanās paradumus. Tur ir telpa, kurā vari sajusties akls, jo tur gaisma neiespīd, bet priekšā milzums šķēršļu. Tas ir muzejs, kas bērniem māca, stāsta un izklaidē. Bet tādiem kā man, kam fizika skolā bija izsmiekls, tas ir brīnumains muzejs. Bet mans stāsts nav par to, ka kaut kur ir daudz labāki muzeji nekā mums (lai gan daļa no šiem eksponātiem neprasa lielus līdzekļus un mums noteikti vajadzētu tādu muzeju), stāsts ir par to, ka muzejs ir arī pieaugušajiem. Jau mājaslapā ir iedalījums bērniem, pieaugušajiem, skolotājiem un citiem. Izrādās muzejs spēj regulāri piesaistīt ne tikai savu pamata auditoriju un viņu vecākus, bet arī individuālus pieaugušos. Muzejs katru nedēļu pēc darba laika rīko nakti pieaugušajiem (arī bērniem muzejs ir atvērts, tomēr šoreiz auditorija ir cita). Šajos vakaros pieaugušie var bez pārmetumiem iepazīties, kā pārvietojas elektrība, var spēlēties kā traki ar milzu ziepju burbuļiem un spēlēties, un spēlēties. Vēl muzejam ir kafejnīca (drīzāk jau restorāns ar krēslas gaismu), kas pasniedz uzkodas un dzērienus, spēlē mūziku un piedāvā arī kādus priekšnesumus. Manā gadījumā, tas bija tango. Priekšnesumam beidzoties, arī es nokļuvu uz skatuves un apguvu pamatsoļus, un aizrāvos.

Nu ko lai saka.. kolosāli! Muzejs apmeklēts un iepazīts, interesanta socializācija, paburzīšanās un izklaide. Kāpēc Nacionālais teāris savā Jaunajā zālē, kur muzeju naktī iepazinu Zigurda Neimaņa intīmo disko, nevarētu tādus vakarus rīkot arī citkārt? Kāpēc Nacionālais mākslas muzejs nevarētu būt reizēm atvērts līdz 23 un piedavāt vakaru ar Kasparu Zariņu. Vai vienkārši vajadzētu vairāk atkārtot garos vakarus Rīgas Mākslas telpā. Muzeju nakts rāda, ka mēs esam izslāpuši publisku sabiedrisku aktivitāšu, kas nav tik sarežģītas kā sarīkot ballīti mājās, kā pavadīt kvalitatīvu vakaru bārā, kā iepazīties, kā izklaidēties. Domāju, ka pat ieejas biļetes, neierobežos pasākumu apmeklētību ievērojami. To rāda arī Arteļa popularitāte. Jo šis iestādījums arī atradis interesantu alternatīvu izklaidi. Protams, mans aicinājums nav vienkāršs, jo tas prasa radošu piepūli. Bet es ļoti vēlētos, lai kāds priekš manis tā piepūlētos.

 

Atskatoties Marts 28, 2010

Filed under: grāmatas — Marta @ 7:58 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Pastarpināti piesātinātajai Markesa, Mauriņas, The Economist un vēstures grāmatu lasīšanai, pieķēros Kurta Vonnegūta “Armagedons atskatoties“. Lai gan pēdējos gados gribas lasīt ko redzesloka paplašinošu un galvenokārt sociālpolitisku, no Vonnegūta kaislības atteikties nevar. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Vonnegūts ir viegla izklaide.. nē, viegla nav, bet izklaide gan.

Man kaut kā maz bijusi saskare ar Vonnegūta stāstiem un esejām. Tomēr šajā gadsimtā pie mums šādi darbi nav izdoti, tāpēc “Armagedons atskatoties” pārsteidza. Viņš – Vonnegūts, kas manās iedomās apcer, ko fantastiski reālistisku, spēj būt arī piezemēti smeldzīgs. Un šāds konstatējums liek vilties. Nezinu, vai tas tikai šajā stāstu kompilācijā, vai arī citur.

Atvēru grāmatu un smaidīju. Ievadu uzrakstījis dižā Kurta dēls.. gandrīz tikpat trāpīgs. Tad mazliet sērīgs konstatējums, ka Vonnegūts taču miris un šis ir krājums, kas izveidots pēc viņa nāves. Un tad vēl runa, kas tur lasāma, kuru pats Vonnegūts nekad neteica. Jau tad smeldzīgi, bet joprojām ar smaidu. Citviet par ar smiekliem, ka nociesties nevarēju, lai viņa ironiskās asprātības nepastāstītu mājiniekiem. Viņi uz mani skaudīgi noskatījās, jo nesaprata, kas tad pēkšņi mani padarījis tik sentimentālu, un tik smaidīgu.

Un jā.. tad sākās viņa stāsti. Galvenokārt armijas stāsti. No tiem raisošā asociācija bija,  ka šos stāstus varētu turpināt ar kādu Remarka noveli. Tik dzīvi, tik atziņu pilni, tik kara reālisma pieblīvēti. Un šīs atziņas ir arī tas, kas mani sašokēja. Man nelikās, ka līdz šim viņš darbos būtu tā secinājis un tā devis atziņas. Manas līdzšinējās atmiņas par Vonnegūtu bija kā par spilgtu, dzīves ironistu, vērotāju, sprēgātāju, fantazētāju un muldoņu manā gaumē. Un te pēkšņi viņš, kā ar karotīti mutē, liek domāt par mieru uz zemes. Vonnegūta lasītājam tas nav vajadzīgs, manuprāt!

Tomēr Vonnegūtu izbaudīju, un ceru, ka mums vēl ko no viņa iztulkos, vai pārpublicēs no senajiem laikiem:).

 

Biju īstās intelektuāļu vakariņās Marts 12, 2010

Filed under: atklājumi — Laura @ 4:53 pēcpusdienā

Uzkoda “Vilšanās” Fotomuzejā – 0,5 Ls.

Kā izrādās mums ir ne tikai Kino muzejs (uzreiz nevaru nepastāstīt kā pirms gada gribot uzrīkot saviem draugiem tur kādu kinoseansu savā dzimšanas dienā, protams par to samaksājot, man paziņoja, ka muzejs strādā līdz 18.00 un ne minūti vēlāk), bet 2 kvartālus sāņus ir arī Fotomuzejs. Skaistā ēkā ar satriecoši skaistām druvīm un trepēm – čīkstošām un pēc veca parketa smaržojošām. Fotomuzejā mūs sagaidīja jaukas sievietes un par 50 santīmiem nokļuvām izstādē, kura solīja kailus vīriešus. Žēl, ka modeļi bijuši tādi kautrīgi – neviena krāniņa. :( Var jau būt, ka īsti fotomākslas baudītāji ievēro ēnas un gaismas un to saspēli – bet mums meitenēm – bija liela vilšanās. Un protams, jautājums – kāpēc nevar šos muzejus apvienot vienā un kāpēc Fotomuzejā uz 2 apmeklētājiem ir 3 darbinieces???

Otrais ēdiens ” Blumberger Hamburger” Galerijā Daugava - for free.
Ilmārs Blumbergs ir traks, protams, nenoliedzami talantīgs (vai vispār cilvēkus, kuri jau saņēmuši balvas par mūža ieguldījumu, sauc par talantīgiem???), bet traks. Apmēram nojaušot no kā dzīvo galerijas, rodās jautājums, kam šie  darbi kārotos mājās pie sienas? Asinis, lozungi, nokrāsotas bērnu rotaļlietas – tas viss lieliski iederētos kādā modernās mākslas muzejā – bet kāpēc jāizstādās galerijā? Kaut, protams, tāpat kā uz pasaules ir cilvēki, kas pārtiek no burgeriem, noteikti ir arī cilvēki, kas ķer kaifu no šīs “mākslas”.

Trīskāršais deserts “Meditācija akvarelī” Rīgas Mākslas Telpā - 2 Ls.

Pēc pavisam bezgaršīgas uzkodas Fotomuzejā un Blumbergiski Hamburgeriski smagā otrā, RMT beidzot pasniedza,  lielu, smaržīgu un skaistu saldo, kas ar savu garšu pārsteidza trīskāršīgi. Subača izstāde – lieliska, it īpaši Subača agrākie darbi, pirms sadarbības sākuma ar Rubeni. Kuratorei Šteimanei noteikti vajadzētu pamest Kultūras Foruma redaktores darbu un beidzot sākt 100% pievērsties tam, kas viņai sanāk. Izstādei tiešām var pamanīt, ka kuratoram ir bijusi liela nozīme un bez tā, tai būtu pavisam cita garša. Pēc brītiņa parādījās arī pats Subačs, kurš pastaigājās pa zāli, vērodams tos, kas vēro viņa darbus. Pēc tam turpat blakustelpā Patrīcijas Brektes izstāde ar viņas akvareļa ilustrācijām multenei “Sieviete un Vējš”. Multene noteikti būs jāredz. Akvareļu skices apburoši skaistas.
Un pēdējais arī turpat, dziesmenieces Helēnas Kozlovas un grupas Levīti koncerts. Viņu dziesmas gabaliņu dzirdēju raidījumā Tautas Balss un sapratu, man šī grupa ir jādzird. Izrādās Levītiem ir daudz cienītāju. Dziesmas ieaijā – aiztaisi acis, klausies un domā savas domas – tāda viegla meditācija. Ja gribas turēt acis vaļā, var vērot, manuprāt skaistāko sievieti Latvijā (mana vīraprāt – otru skaistāko ;) ) – Levītu čellisti Undīni.

Rozā vīns, rostbifs un intelektuālā Marta Neiburgā kā lielisks noslēgums – par to gan nācās samaksāt mazliet vairāk kā par intelektuāļu vakariņām, bet tāda tā dzīve mūsdienās ir. Protams, Pērkons gan apgalvo, ka tālajos 80.tajos bija citādāk…: ” Mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm, un gaisma no tavām acīm nāk lielāka nekā no svecēm.” Es gan neko tādu neatceros. :)

 

Kā Čīlē dzīve normalizējas Marts 2, 2010

Filed under: atklājumi — Marta @ 2:44 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Tā kā Čīle arvien ziņās ir top temats, tad atļaujos publicēt vēl pāris vēstis no tā gala. Liekas, ka dzīve atgriežas vecajās sliedēs, tomēr pēc tādas katastrofas, nez vai dzīve var būt tāda pati kā iepriekš.

Turpina tētis:

1.marts

Šodien sakopām savu biroju. Viss pa zemi, putekļi un apmetums no griestiem.
Dzīve normalizējas. Santjago jau esot 90% apgāde ar elektrību. Degvielas
stacijas daļēji strādā, bet degvielu pilda ne vairāk par 25 litriem. Vakar
veikali bija ciet arī pārtikas veikali. Vienu atradu, kas vaļā, piedurvīm
dežurē karabinieri, jo Concepcion laupīja veikalus, jo tur dzīve pilnībā
apstājusies. 200.000 cilvēku bez ūdens, pārtikas un naudas un daudzi arī
bez pajumtes.Izsludināts ārkārtas stāvoklis.
Runā par iespaidigu cunami vilni, kas drīz pē zemestrīces dažas salas
pārsteidzis, bet dažas nē, jo cilvēki 7 min laikā paspējuši uzkāpt kalnā.
Nav iespējams aizdoties uz dinvidiem, ceļi sagruvuši.

Tas pagaidām.
Tētis

2.marts

Čau!

Šito [kārtējo zemestrīci] pa nakti nepamanīju, nogulēju, labi vien ir mazāk kreņķu. Ir jau bijuši 90 zemestrīču gadījumi, bet visi paldies dievam, vājāki. Tas tā var turpināties veselu gadu, kamēr zeme nomierinās. Labāk lai daudz maziņas, kurās zemes spriedze samazinās, nekā sabriest 1 liela. 1961 gadā esot bijusi lielāka pasaulē reģistrētā 9,… balles, kur bojā gāja 3 milj.

Tētis

Cerams, ka šie ieraksti, būs motivējuši  mani vairāk pievērsties Kleitai.

 

Zemestrīce Čīlē Februāris 27, 2010

Filed under: atklājumi — Marta @ 6:33 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Mans tētis šobrīd ir Čīlē, un ir izdevies ar viņu sazināties. Viņš ir vesels un interesanti stāsta, ko piedzīvojis zemestrīces laikā.

Pirmā vēsts:

Sveikiņi!

Ar mani viss kārtībā, mobilais tel.nedarbojas, bet nakts pagāja nemierīgi,
jo liela zemestrīce, bet postījumi nav tik lieli un upuri ir kādi 60
cilvēki.
Ceru, ka šo ziņu saņemsiet.

Otrā vēsts:

Vēreiz no Santjago,

Interesanti, ka parastais mails nedarbojas, bet skaips darbojas, tad
sapratu, ka varu ko nosūtīt caur web mailu.
Naktī tas bija šādi:
Sajutu lielu troksi, vibrācijas, viss sāka arvien stiprāk šūpoties, suņi
rēja, ģērbos ātri, nauda biksēs, pase seifā, ko pa tumsu nezin kā atvēru,
nosākuma nevarēju izkļūt no istabas, jo rokturītis ar ko aizsēdz bija no
vibrācijas nokritis uz grīdas, sapratu, ka jātaustās pa grīdu un atradu,
kamēr ieskŗvēju to, pārdomāju vai nav jālec pa logu. Dators un brilles
palika istabā. To sapratu vēlāk. Nakts ari nebija silta, kādi 13 grādi. jo
zemestrīce notika 3.35 naktī.
Kad atgriezos istabā pēc 2 st domāju pagulēt, bet
2 reizes vēl bija jālec augšā, jo bija pēcgrūdieni, bet tie nebija gari,
kamēr biju gatavs doties lejā, tie jau beidzās. Televizorā var redzēt
sagruvušas mājas, tiltus, stikli pilnas ielas.

Tas pagaidām.

Trešā vēsts:

Es tikai domāju, kāpēc manas acis bija slapjas no asarām. Nemaz nejutu, ka
būtu raudājis. Varbūt no pārdīvojumiem. Sapratu, ka svarīgs ir ūdens,
siltums un informācija. Es pat nevienam neko prātīgu nevarēju paprasīt, jo
neviens nerunāja angliski.
Nezinu, ko pasākt, nav sakaru ar E. , nezinu, vai veikali strādā. Vai
varēs nopirkt ko ēdamu. Pa TV rāda Concepcion, kura vistuvāk epicentram:
8,5 balles pēc Rihtera skalas. Daudz. Cilvēli plūst uz pulcēšanās vietām.
Ir tādi kuri stumj bērnu gultiņas ar visiem bērniem. Cilvēki apsegušies ar
segām. Jaunie ceļi izskatās cietuši, nogruvumi, citi kļuvuši līdzīgi mūsu
kuprainītim.
Labi, ka ir elektrība. Man tiešā tuvumā nav cietušas mājas, jo šis rajons
ir jauns un mājas celtas ņemot vērā seismisko aktivitāti. Bet rāda, ka
Santjago ir nogruvumi no mājām un bojāti ceļi.

Tētis

Traki, ka tētis tur nevar sazināties un saprast, kā tad viņam rīkoties. Bet brīnums, ka klusējot mobilajiem sakariem, viņš var vienkārši atrakstīt epastu pāri jūrām un stāstīt šo stāstu.

 

Kā es pabrīnījos Meksikā! Februāris 7, 2010

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 10:54 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Lai atskaitītos, sakopotu domas un lai mans draugs neteiktu, ka ceļojums uz Meksiku bija tik neveiksmīgs, ka pat par to Kleitā nevar uzrakstīt, tad nu man jāpastāsta, kā tad īsti tur bija. Patiesībā, ar to rakstīšanu arī ir visai jokaini. Kopš es pa radio ņemos, liekas, ka man būtu jātrennē stāstīšanas spējas, un varētu te kādu audio ievietot. Tomēr, kaut kā nejūtos vēl īsti par to pārliecināta. Tā, ka moš pēc nākamā ceļojuma uz Meksiku:).

Jā, kad atbraucu no Meksikas, es pārlieku nedomāju par to, ka gribētos tur steidzami atgriezies (ja nu vienīgi pludmalē pagulēt). Bet tagad, kad esmu sagremojusi visus kultūrjaunumus, gribas sevi atkal izaicināt un tiešām iedziļināties. Ja tikai mani, ar visām manām kaprīzēm,vēl aicinās ciemos.

Uz Meksiku nedevos, lai trīs nedēļas baudītu siltu pludmali. Lai gan tas arī būtu vērtīgi.. Devos ciemos uz Mehiko pie drauga un viņa ģimenes un pa vidam devāmies visādās ekskursijās.

Lai neviltos, draugs man sirsnīgi ieteica par Meksiku nelasīt un baigi nefantazēt. Tomēr mazliet es pafantazēju. Manas lielākās gaidas bija par ēdienu. Kopš seniem laikiem Rīgā vislabāk varēju paēst Čarlito. Tā bija liela sāpe, kad restorāns aizvērās. Un paralēli tam arī mājās spēlējos ar čili pipariņiem un tortiljām. Iedomājos, kāda ēdienu paradīze ir Meksika! Šīs savas gaidas Meksikā sāku pārbaudīt jau pirmajā ierašanās stundā. Bija seši no rīta, kad kādas viesnīcas restorānā ēdām daudz siltas gaļas ēdienu, visu tinot tortiljās jeb takos. Bija gardi!

Mana sajūsma un satraukums par ēdienu ilga aptuveni nedēļu. Visu nedēļu labprāt vairākas reizes dienā ēdu tako satītu jebko.. ēdu uz ielām, ko tūristiem neiesaka, ēdu mājās brokastīs un vakariņās, ēdām skaistos restorānos utt.. Pēc nedēļas bija gana.. aizgājām uz suši un pēc tam mani piemeklēja Moktecumas atriebība (ne tās klasiskajā izpausmē gan, bet ačgārnajā). Tad pagāja vēl viena nedēļa un atkal varēju ēst takos.

Par ēdieniem un idejām ceru uzrakstīt atsevišķu ierakstu. Taču secināju, ka ēdieni ir vienkāršāki nekā iedomājos, tiek jauktas kopā nesavienojamas sastāvdaļas, bet pavisam asus ēdienus tik bieži sastap nevar un galu galā ēdājam ir jābūt mazliet brīvdomātājam. Brīvdomātājam, lai nebūtu aizspriedumu paziņot, ka mīļākie tako man ir zarnu tako jeb machitos. Tiešām labi.

Tomēr daudz negribu par Meksiku vispārināt. Gribu palikt atverta jaunajam. Jā, es aizgāju uz baznīcu biežāk nekā vēlējos. Jā, es uzmanījos uz ielām no iespējamiem zagļiem ar ieročiem, nolaupītājiem, narkokaraļiem u.c.  Es sēdēju stundām sastrēgumos, noskatoties ka trūcīgie bērni cenšas nopelnīt iztiku, dejojot mašīnu priekšā. Es ļāvos citu sieviešu apkalpošanai mājās pie galda, un atļāvos viņām teikt, ka darbs ārpus mājas padara dzīvi interesantāku, nemaz nerunājot par neatkarību. Es strīdējos un mocījos domājot, kāpēc viss ir jādara lielai ģimenei kopīgi.  Es brīnijos, ka privātmājas Meksikā var celt bez nopietniem plāniem un tad it kā loģiski cīnīties ar to brukšanas sekām. Es biju pārsteigta par noflīzētiem dārziem un jūsmoju lielo daudzumu puķu podu tā vietā. Es biju pretrunās par viņu tradicionālismu un principiem, bet reizē par atvērtību pret, piemēram, homoseksualitāti. Es domāju, kāpēc latvieši nevarētu uz turieni eksportēt savu alu. Jo alu tur dzer tik daudz, bet ražotāju un izvēles ir tik maz. Bija jābrīnās par milzīgajiem dubultaugstuma žogiem, kas sargā vien ģimenei dārgos suvenīrus un dārza piederumus. Tāpat es guvu pierādījumu tam, ka ja tev laimējies nākt no turīgākas ģimenes, tad skolas, grāmatas, muzeji, un viskas cits tur ir tik augstā līmenī, ka man tā priekšā trūkst pat vārdu. utt.utt.

Jābrīnās bija daudz, bet lai baudītu skaistumu, kas tur arī atrodams, ir jāpārvar šīs patiesības. Liekas, ka palīdzētu lielāka elastība, vairāk zināšanu un galu galā plašāka uzticamo sajūtu pasaule.

 

Viņi, kas dzīvo mūsu galvās Decembris 3, 2009

Filed under: kleitas — Laura @ 2:02 pēcpusdienā
Tags: , ,

Ir tādi cilvēki, kurus nevar izmest no galvas. Acīmredzami nu tas sāk notikt arī ar Kleitām. Tā Kleita, ko pirms nedēļas ieraudzīju Pērlē piekārtu pie grieztiem… jā tā ir tā īstā. Nespēju saņemties aiziet un pielaikot – ja nu neder. Un droši vien tieši tāpat ir arī ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo mūsu galvās.

 

Mana jaunā kaimiņiene Novembris 26, 2009

Filed under: atklājumi,grāmatas — Laura @ 2:39 pēcpusdienā
Tags: , ,

Tā kā jaunās darba vietas kaimiņiene ir mūsu Nacionālā Bibliotēka, vakardien bija tieši tāda diena, lai pēc dažu gadu pārtraukuma to atkal apciemotu.

Gardarobistes ieradumi tie paši vecie – mani izģērbj un atņem mantas jau pie pašām ārdurvīm. Pēc tam skaistākās trepes Rīgā aizved mani pie Reģistratores, Kontrolieres un Konsultanes. Maza mazītiņa rinda pie Reģistratores – viens divi trīs un esmu piereģistrēta. Pirms manis rindā stāv arī krīzes jaunievedums – trīs pusmūža viegli iereibuši vīrieši – gribot internetā ieiet. Kas jauki, Reģistratore un Konsultante savu palīdzību neliedz nevienam gan man, gan Trīs Draugiem.

Izrādās grāmatas tagad jāpasūta internetā, ko tikpat labi var darīt no mājām vai darba. Un pēc pusstundas doties palasīt. Sistēma super ērta un ātra – vairs ne kādas dirnēšanas un gaidīšanas. Lasītavas pilnas. Atrodu vienu vietiņu kur piemesties un stunda paiet nemanot.

Vēlāk ar Martu pasēdējām Index Cafe, iedzērām karstvīnu un upeņu punšu, jauki parunājāmies un tiku pie Martas vectēva jaunākās grāmatas. Man nebūtu nekas pretim, ja arī IndexCafe man būtu kaimiņiene.

 

Par to mazo un drošo Novembris 18, 2009

Filed under: atklājumi,kleitas — Laura @ 3:24 pēcpusdienā
Tags: , ,

Sveika Kleita,
Gribēju atvainoties, ka neatlika Tev spēka un laika pēdējos mēnešos. Tā kā šodien Latvijai ir dzimšanas diena un Krišs vēl guļ diendusu – mums šiet ir gan mazliet spēka, gan laika.

Man liekas, ka tīri laikā būtu kāds tematiskais ieraksts. Tad nu lūk nesen nācās domāt atbildi, kāpēc es šeit palieku dzīvot? Un viss izrādījās pavisam vienkārši.

Tāpēc, ka te ir mana vieta. Tā ir maza un droša. Manā vietā runā manā valodā un šeit rādā teātri. Un manā vietā dzīvo citi cilvēki, par kuriem es rūpējos un kuri rūpējas par mani. Un vēl šeit ir arī tādi cilvēki ar kuriem vienkārši ir interesanti. Un tieši tāpēc es šeit dzīvoju. Citu iemeslu man nav.

 

Un mana vieta man der kā uzlieta – gluži tāpat kā mana mīļākā Kleita.

 

Bučas un apskāvieni gan Tev, Kleita,
gan Mazajai-Drošajai,
Laura :)

 

Gardie sīpoli Oktobris 6, 2009

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 8:57 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Atkal atklāju vienreizēji garšīgu sīpolu ēdienu. Vēlreiz atgādinu  – man sīpoli negaršo! Taču pagājušajā nedēļas nogalē, saulainā sestdienā, mani draugi meksikaņi mani pārsteidza ar viņu gaumē gatavotām pusdienām. Man pat gribas to nosaukt par vasaras pēdējo grilla ballīti.

Nav nemaz vērts stāstīt, cik ļoti garšīgus ēdienus baudīju. Pamata ēdienam – īpašā čili mērcē marinētiem cūkgaļas tako (tortiljām), man diemžēl receptes nav. Arī četrām asajām un nekad iepriekš nebaudītajām salsām, recepšu nav. Taču arī tām nebūtu liela jēga, jo atrast īstos čili pipariņus te  gandrīz nav iespējams.

Tomēr ir kāda recepte, ļoti garda un pārsteidzoši vienkārša, kas varētu atbilst gan latvieša gaumei, gan iespējām. Tie ir ugunskurā cepti vai grillēti sīpoli.

Grillēti sīpoli

Tātad recepte:

Paņem parasto dzelteno sīpolu. Nemizotu ietin folijā un iemet oglēs. Cep apmēram tikpat ilgi kā kartupeļus. Tātad ņem ārā, kad mīksts.

Iztin, pāršķeļ un izņem visu mīkstumu. Sīpols ir tik mīksts, ka vairs nekraukšķ, bet arvien ir tādās kā sīpollapās.

Pasniedz tieši tādu siltu un saldu. Vai arī meksikāņu gaumē pārlaista ar laimu.

Gatavs!

 

Krāsainās asaras Septembris 20, 2009

Noticis, kas pavisam vienreizējs un šķiet tikai mazajai Latvijai atbilstošs!

Man ir vecmāmiņa, kuru ne reizes neesmu sastapusi. Viņa nomira vēl pirms sāku savu dzīvi. Ja kāds agri aiziet, tad par viņu ir grūtāk runāt. Un pat man, ar savu lielo zinātkāri, uzradās robežas, kurām pāri nelīdu. Tā nu stāvēju neziņā, kāda viņa bija, kas viņai patika, par ko priecājās un skuma. Taču tagad zinu mazliet vairāk.

Izrādās viņai bijusi laba draudzene, kas vecmāmiņu neaizmirsa un turēja spilgtā atmiņā. Un pat izkrāsoja. Viņa  – Dzintra Žuravska – uzrakstīja grāmatu par viņu.

saules_stars_asaru_lase

Katru pagājušās nedēļas dienu es pavadīju ar vecmāmiņu. No rītiem nevarēju sagaidīt, kad autobusā apsēdīšos, lai izzinātu tālāk.

Viņai nebija viegla dzīve. Viņa jauniņa skolotāja, pārcēlās uz svešu Latvijas galu, tuvāk pie jūras. Un ieskatījās zvejniekā, pie kura sāniem arī nodzīvoja īso mūžu. Pārējo viņai nolaupīja slimība.

Smeldzīgs stāsts. Nereti manas acis bija pilnas mīļu asaru, jo īpaši brīžos, kad viņa uzrunāja, skatīja vai apcerēja man ko pazīstamu un dārgu – manu tēti, papu un mūsu “Birztaliņas”.

 

Stāsti par sievietēm Augusts 17, 2009

Filed under: grāmatas — Marta @ 9:23 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Veselu mūžību nav rakstīts, taču pārmaiņu noticis bezgala daudz. Par tām vēl negribas runāt. Taču es izlasīju grāmatu, kas liekas ievērības cienīga un aprakstāma. Tā ir Laimas Muktupāvelas “Totēmi”. Izdota izdevniecībā “Jumava” 2007.gadā.

totemi

“Totēmi” ir stāstu krājums, par attiecību situācijām un lomām dažādu personāžu dzīvēs. Lielākoties stāstu pamatā ir sieviete, šķietami pašas autores vecumā. Sieviete stāstos iemīlās, mīlējās, ir greizsirdīga, valdzina, krīt histērijā un ir lepna. Stāstu varoņiem ir gluži vai dzīvnieku instinkti, starp kuriem stāsti ir arī sadalīti.

Liekas, ka krājums izveidots tā, lai ik viena lasītāja atrastu sevi kaut vienā stāstā. Pārējie stāsti ir kā čalojoša draudzeņu pulka aizvietotāji. Šie stāsti ir kā izvērstas Rukšānes Sestdienas seksa slejas, bez apnīcīgā ievada un nobeiguma, ar saturu un papildinātas ar literāru apvalku un jau pieminētajiem salīdzinājumiem ar dažādiem radījumiem.

Stāsti ir lielākoties raiti lasāmi. Ideāla autobusa literatūra un tie atspoguļo par tik pazīstamo Latvijas vidi. Tiek pieminēts Teātra bārs, kredītu maksājumi, četrdesmitgadīgie vīrieši ar solārijā apceptām augstskolas jaunkundzēm, kā arī virkne sevi neatradušo. Ir gan arī pa kādam vecam stāstam, kas ieslīdējis grāmatā no “Šampinjonu derības” laikiem un pat stāsts ar Sibīrijas garšu. Tomēr tie labi iederas, jo ir koši, romantiski un mazliet arī seksuāli.

Nevarētu teikt, ka “Totēmi” būtu iedvesmojoši, kā turpretī tas izdodas Virdžīnijai Vulfai savos “Esības mirkļos”. Muktupāvelas stāstos sievietes tomēr šķiet vājākas, lai gan ar potenciālu spēcināties. (Jāņem vērā, protams, konteksts kādā Vulfa rakstīja.) Arī vārdu spēles brīžiem šķiet radītas ar taustīšanos, tomēr liekas, ka no autores var gaidīt arvien iespaidīgakus gara darbus nākotnē.

 

Dārza ballīte hipiju stilā Jūlijs 9, 2009

Nesen pabiju aizraujošā un gaumīgā hipiju izstādes atklāšanā Tamperē, Pispalas rajonā. Paziņa uz šo pasākumu ielūdza, sakot, ka gaidāms pasākums atrakciju parka garā. Neko nesapratu. Kāds vēl atrakciju parks vēsturiskā pilsētas rajona dārzā un kāds tam sakars ar izstādi? Taču patiesi, atrakciju parks bija un arī izstāde.

Par notikuma vietu izvēlēts Pispalas Mūsdienu mākslas centrs jeb Hirvitalo (Briežu māja). Draudzenei pirmā asociācija, ka māja kā mūsu pašu Undīne. Hirvitalo gan krietni mazāka un kaut kā nepretenciozāka. Sen gan Undīnē nav būts. Tātad pie mājas dārzs ar zālāju, nelielu stikla siltumnīcu, nolaistu šķūnīti un pāris ābelēm. Parasts dārzs. Taču dārzā izvietots atrakciju parks. Īsts atrakciju parks, jo tajā spēlē mūziku, var piedalīties atrakcijās, just azartu un laimēt.

Dārzā ir trīs elegantas izklaides iespējas. Pirmā, vienkāršākā, bet visiem laimi nesošā – Laimes ritenis: vecs velosipēds apgriezts augšpēdus un tā ritenī iemontētas laimes krāsas. Pirms riteni griež, jāmin kura krāsa būs laimīgā. Balvā saldējums. Par pareizu krāsu lielāks, par nepareizu – mazāks. Īsta laime bez veiksmes.

Otrā atrakcija iespaidīgāka, taču grūti izpildāma: jāmet pa bundžām, lai virs neliela piepūšamā baseina, ābelē iekārtās šupolēs gulšņājošā nāra, tev par prieku izpeldētos. Tomēr jāgaida nav ilgi un kādas veiklākas rokas nāru izpeldina. Citām veiklām rokām gan nāra vēlāk jāglābj, jo šai takš kāju nav un vēl peldēt īsti nav iemācījusies.

Trešā atrakcija visazartiskākā – Gliemežu rallijs: ierodoties atrakciju parkā katrs izsaka savas likmes par kādu no piedāvātajiem gliemežiem, kas izvietoti uz sacensību laukuma. Gliemežiem motivējošs mērķis – salātlapa. Un sacensības var sākties. Visi gliemeži tiek izvietoti uz vienas iekšējās riņķa līnijas un brīdī, kad gliemezis aizlīdis līdz salātlapai un tā gliemežvāks atrodas aiz ārējās riņķa līnijas, tas tiek pasludināts par uzvarētāju.

Dārzā ir vēl kāda atrakcija – banānu slidkalniņš. Uz neliela pakalniņa ievietotas plēves visi aicināti brīvi mest svaigi nomizotas banānu mizas un aidā lejup. Atrakciju gan neizmēģināju, bet banānus gan :) .

Sajūta, kā īstā Tivoli dārzā vien sensenos laikos. Atsvaidzinoši.

Patiesībā nemaz nav tik svarīgi kāda izstāde Hirvitalo tajā dienā tika atklāta, galvenais kā atklāja.

P.S Ballītes dzēriens  – stiprais brūnais ar svaigiem anīsa augļiem (īsti somiskā garā).

 

No muminiem līdz gotiem Jūlijs 6, 2009

Filed under: atklājumi,grāmatas,kleitas — Marta @ 6:00 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Tā kā tuvojas manas atvadas no Tamperes, esmu nolēmusi apskatīt divos gados neapskatītās pilsētas vērtības. Viena no šādām vietām ir Muminu muzejs. Bērnībā citīgi mēģināju Tūvi Jansoni lasīt un iemīlēt muminus, bet nu nekādi. Tomēr muzejs un paši mumini te tik populāri, ka nu bija jāaiziet.

Taču, ja grāmatas nav lasītas vai multenes skatītas, tad diemžēl nekādu gandarījumu muzejā sajust nevar. Muzejs ir pilns ar pasaku ainām, sīki jo sīki izstrādātām, kā arī grāmatu ilustrācijām. Tur ir lasāmstūrītis, rotaļu placis un filmu zāle. Viss, kas nepieciešams muminu fanam. Man, savukārt, muzeja apmeklējums kļuva aizraujošāks, jo draugs ieteica muzejā obligāti sameklēt muminu erotisko noslēpumu, kas paslēpts no bērnu acīm. Lūk, intriga!

Lai atgūtos no muminiem, apmeklēju gotu tirdziņu, kas Tamperē norisinājās Gotu festivāla ietvaros. Diemžēl nepadomājusi par nepieciešamību pieskaņoties videi, ierados gaiši ģērbta, kas mani automātiski padarīja par autsaideri, tomēr netraucēja iemūžināt bildēs citus (starp citu man liekas, ka tas viņiem gluži labi patīk, ja jau saģērbušies tik izaicinoši). Tirdziņā gan neko ārkārtēju nepiedzīvoju, jo tur vienuviet bija tie paši ļaudis, kas klīst par pilsētu tikai lielākā koncentrācijā. Taču šāds tirdziņš deva vairāk apskaidrības par gotu garderobi, kurā izrādās var ietilpt lolitu kleitiņas un krādziņas, kā arī burleska cepurītes. Vairāk skatīt galerijā!

Nākamais plānā  – Ļeņina muzejs.

 

Domā par to! Jūnijs 18, 2009

Šonedēļ Roterdamā noslēdzās blogošanas projekts Th!nk about it 2009, kura ietvaros uzrakstīju sešus ierakstus par to kā no tālienes redzēju ES parlamenta vēlēšanas. Pats projekts bija visai unikāls, jo tas uz vienas platformas vienoja blogerus no ik vienas ES valsts un lielākā daļa no viņiem tiešām samērā regulāri kaut ko rakstīja. Ieraksti gan lielākoties nebija pārāk aizraujoši, jo bija ļoti specifiski par katru no dalībvalstīm. Tāpat arī katram blogerim ir savs rakstīšanas stils, kas no vienas puses sekošanu padarīja jautrāku, bet no otras – apgrūtinošāku. Arī platforma, uz kuras mēs spēlējāmies ar Eiropas idejām, nebija pietiekami ērta tādam autoru lokam un ierakstu daudzumam.

Un tomēr, četros mēnešos lapu ir aplūkojuši 50 tūkstoši lietotāju no 100 dažādām valstīm. Projekts ir pievērsis mediju un pētnieku uzmanību. Tā organizētāji European Journalism Centre piedāvā datus, lai šī projekta veiksmes un neveiksmes tiktu izanalizētas kādā maģistra darbā. Tā, ka ja kādam grūtības ar tematiem, tad šis ir pieejams.

Th!nk about it varēja pietiekties jebkura vecuma un nodarbošanās ES iedzīvotāji, tādējādi projektam izdevās vienot žurnālistus, web komunikāciju specialistus, politologus, vēsturniekus u.c. Raiba, ambicioza un galvenokārt vīriešu kompānija. Organizētāji saprot, ka dalībniekus un projektu nevar tā vienkārši palaist vējā, tāpēc vien, ka vēlēšanas ir beigušās. Turpinājums iespējams sekos un blogošana turpināsies  par globālajām klimata pārmaiņām, ap kurām ES aktīvi rosās un cenšās sevi pozicionēt kā cīņas karognesēju. Nezin vien, vai šis temats raisīs tik aktīvu blogošanu un neaprobežosies ar dažiem par un pret argumentiem, bet ir vērts mēģināt.

Noslēguma pasākumā apkopoju dažas atziņas:

  • Ja žurnālisti savā materiālā izmanto blogus, tad pieklājīgi ir atsaukties uz autoru. Taču nav grēks arī neatsaukties, jo blogeris kā aktīvs pilsonis, galu galā raksta, lai sasniegtu kopējo mērķi.
  • Ja žurnālisti izvēlējušies intervēt blogeri, tad pret viņu arī ir jāizturas kā pret blogeri. Blogera zināšanas bieži vien aprobežojas ar to, ko viņš jau ir uzrakstījis.
  • Bilingvisms ir atslēgas vārds darba iespējām un pat modes tendence.
  • Reklamēties vēlēšanām par ES aktuāliem tematiem ir tas pats kas izvēlēties sevi sodīt.
  • Eiropiešu atbildība un interese par ES varētu rasties pēc vienota Eiropas Komisijas izstrādāta ekonomikas stimulēšanas plāna, nevis pēc daudziem nacionāliem.
 

Divas dienas Roterdamā Jūnijs 18, 2009

Filed under: atklājumi — Marta @ 3:59 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Šonedēļ sanāca pabūt šā gada Eiropas jaunatnes galvaspilsētā Roterdamā, Nīderlandē. Pilsētā pavadīju divas naktis un pēc trešās tur tā arī neilgojos. Sākotnēji apguvu pilsētas nomali Maashaven rajonu, kur atrodas modīgs konferenču un ballīšu centrs Maassilo. Šī vieta ir tāds kā modernāks, plašāks un alternatīvāks Sapņu fabrikas variants. Tāpat šajā rajonā atradās mana viesnīca Best Western ART Hotel, kas iekārtojusies pilsētai tipiskā augstceltnē ar skatu  un piekļuvi milzīgajai Roterdamas ostai. Viesnīca no iekšpuses skaista, ar oriģināliem dekoriem un labu servisu.

Pats Roterdamas centrs savukārt nekāds īpašs. Var redzēt daudz īpatnēja stila augstceltņu, kubu, ģeometriskās asimetrijas un simetrijas, vecās celtnes, kas piesegtas ar jaunākām un iespējams nevērtīgākām. Ir par ko brīnīties un pietiek laika arī garlaikoties. Laikam jau iespaidīgākais, ko redzēju ir Kijk Kubi un tiem blakus esošās celtnes, kā piemēram, pilsētas bibliotēka, kas atgādina ne pārāk izdevušos Pompidū centra kopiju un tomēr atsvaidzinoša. Šīm ekām tuvumā arī atrodas pilsētas tirgus, kur lielā izvēlē atrodami krāmi, jūras veltes un arī vietējais siers, no kuriem īpaši gards likās vidēji nogatavinātais kazas siers. Smagi gan pēc tam visu dienu staigāt ar kilogramu siera plecos, tomēr ir tā vērts.

Patīkamu atsvaidzinājumu no pilsētas radu Sijf restorānā, kur laba ēdiena un kompānijas atmosfērā, iespējams iekļuvu arī kādā jaunā filmā. Filmēšanas grupa ieradās tikai īsu mirkli pēc mums un izkārtoja mūs sev tīkamā veidā, lai veidotu fonu kādai ainai. Filmas veidotāji bija pārāk aizņemti, lai paskaidrotu, kuras filmas fonā mana ēšana, staipīšanās, smiešanās un cenšanās neskatīties kamērā būs attainota. Taču tam ir kaut kāds sakars ar Intermezzo filmām, kas pēc kāda pusgada vai gada varētu parādīties filmu festivālos. Kas tās par filmām, man nav ne jausmas.

Neko gan īpašu jaunatnei veltītu pilsētā neieraudzīju, taču zinātāji saka, ka vasaras otrajā pusē Roterdama būs pilna festivālu un notikumu. Interesantākais, ka pasākumu rīkošanā aktīvi iesaistīti jaunieši, kas adaptē tradicionālus pasākumus savai gaumei. Pilsēta arī iesaistījusies jauniešu bizesa ideju atbalstīšanā, piemēram, t-kreklu fabrikas izveidē. Krīzi nekur nemana, par ko iespējams arī liecina konteineriem pārpilnā osta.

 

Aristokrāte ar personīgo pedikīra studiju Jūnijs 18, 2009

Labrīt!

Šodien pamodos piecos no rīta. Īsti nezinu ar ko tas ir izskaidrojams, bet sajūta ir laba. Esmu ieguvusi vismaz 3 stundas tikai sev un tas ir brīnišķīgi.

Tāpēc Kleitai varu pastāstīt pāris jaunumus savā dzīvē:

1. Esmu ieguvusi augstāko izglītību un nolikusi arī latīņu valodas eksāmenu filologos. Un vasaras ” brīvlaiks” var sākties. :)
2. Turpinu savu downshifting programmu. Pie šī punkta varam arī apstāties, jo te būs vairāki apakšpunkti:

Mana jaunā platmale (modelis - Krišs)2.1. pirms mēneša atteicos no biežas restorānu un kultūras pasākumu apmeklēšanas, protams, to vēljoprojām daru, bet svētkos
2.2. tāpat iegādājos ļoti skaistu saules platmali un paziņoju, ka atsakos sauļoties (man ir alerģija no saules) un apmeklēt solāriju ( to izmantoju, lai gadiem slēptu savu patieso bālo un protams aristokrātisko ādu).
2.3. abonēju žurnālu Mūsmājas – tas kļuvis par ļoti aizraujošu žurnālu un ar nepacietību gaidu jau nākamo – līdz ar to atkrīt bildīšu žurnālu iegāde, kad gribas ko skaistu un var iegūt dažādus labus padomus “mājas solim”.
2.4. sāku izmantot visus savus dzīvē iegūtos un neizmestos krēmu, šampūnu un dušas želeju paraudziņus, tāpat esmu nopirkusi Dzintara šampūna un balzama komplektu
2.5. iegādājoties vīnu – limits 3.50, galva sāp tikai reizēm
2.6. grāmatu iegāde – šitas gan ir sāpīgi. Ieejot grāmatnīcā kožu nagos – ni, ni, ni. Tā vietā ir ideja publicēt manu vēlamo grāmatu listi, lai, ja kāds vēlas pēkšņi man ko uzdāvināt – trāpītu desmitniekā. Kā arī ik pa reizei iegriežos lietoto grāmatu veikalos (uz Čaka ielas, Jumavas grāmatnīcas pagrabā un Roberts Books).
2.7. Darbadienās ik pa laikam pusdienas aizstāju ar rīsu un ūdens kūri. Ķīniešos nopirktā lielā rīsu porcija par 1.30 Ls un ūdens, kas darbā ir bez maksas. Ideāla maltīte un var mierīgi izvilkt līdz vēlām vakariņām mājās.
2.8. Un visbeidzot mans pēdējais jaunievedums – mana personīgā manikīra un pedikīra studija. Jau vairākus gadus veicinu skaistumkopšanas salonu ekonomisko izaugsmi Rīgā. Tagad esmu stingri nolēmusi – manikīrs ārpus mājām ne biežāk kā reizi 3 mēnešos un pedikīrs reizi 6 mēnešos. Tā nu vakardien Drogās par 15 Ls iegādājos visu nepieciešamo un vēlāk mājās pie 100g Kultūras mērcēju kājas grīdas mazgāšanas spainī. Ziniet baigi labā sajūta! :) Ko vēl cilvēkam vajag – ču ču kultūras un karsta ūdens pelde pēdām.

Lieki gan piebilst, ka visa mana downshifting programma draud izgāsties, jo neprātīgi esmu iemīlējusies kurpēs par 100 latiem. Es domāju un pārdzīvoju jau vairāk kā nedēļu. Drīz iešu uz tām apskatīties vēlreiz… Varbūt vairs nebūs mans izmērs. :)

Bet ko nu par skumjo… Downshifting rulz!

 

Par un ap līdzskrējēju jeb pēdējā lekcija Tamperē Maijs 27, 2009

Šodien aizvadīju savu pēdējo (vismaz pagaidām) lekciju Tamperes Universitātē. Sagadījās tā, ka šī bija arī pēdējā lekcija manam maģistra darba vadītājam un ilggadējam universitātes profesoram Kārlem Nordenstrengam (Kaarle Nordenstreng). Viņš oficiāli beidzis savu akadēmisko karjeru un tagad var vēl vairāk nodoties grāmatu rakstīšanai, projektiem un ceļojumiem, kur dalīsies savā pieredzē un prātojumos. Savus pensijas gadus viņš neplāno pavadīt mierīgi vasaras kotedžā (kesämökki) kā liela daļa somu, un izskatās, ka viņš pēc tā arī nemaz nealkst.

Aikalainen
Aikalainen

Nevarētu teikt, ka mani viņš ir būtiski iespaidojis, tomēr devis paraugu gan. Vinš ir asprātīgs, harmonisks, mazliet neorganizēts, patiess un ar spēcīgām maņām. Viņš nav tāds, kuru klausoties mute paliks vaļā un sāksies neliela panika, ka tikai neaizmirstu kaut vienu vārdu, ko viņš sacījis. Kārles lekcijas nav bagātību krātuves, tomēr tajās viņš paver durvis uz tām. Viņš parāda, kas ir būtiskais, bet neliegs arī studentam klīst ap nebūtisko un pašsaprotamo. Līdz beigas, viņam un ap viņu esošajiem, vienmēr ir vērtīgas.

Kārles pēdējā lekcija bija somiski, tāpēc nevarētu teikt, ka pilnībā sapratu viņa vēstījumu. To vairāk palīdzēja saprast blakus sēdošais somu draugs, kā arī lielais klausītāju pulks, kas sirsnīgi smējās un atvadījās no viņa. Šodien viņš bija neparasti zolīds tumšzilā uzvalkā, lai gan ikdienā ir vienkārši somisks. Viņā gribējās skatīties un skatījos tā, kā uz atvadām vēroju arī savu bakalaura darba vadītāju Ojāru Skudru (ieguvumi no abiem gan krietni atšķirīgi).

Mans somu profesors klausītājiem rādīja, ka viņa vecums nekādā gadījumā nav šķērslis izprast medijus, žurnālistiku un tendences. Viņš “nav bijis pionieris, bet laika/vēja/modes līdzskrējējs“. Viņš ir bijis kontroversiāls aukstā kara gados, par ko vēl tagad nākas skaidroties, lai klausītāji nejustos kā “čurājot uz elektriskā žoga“. Un viņš ir romantisks! Viņa “Tamperes Universitātē pavadītās dekādes ir kā mīlas stāsts“.

Nešaubīgi arī mani divarpus gadi te ir stāsts par un ap mīlestību.

 

Hercs Franks Maijs 24, 2009

Filed under: atklājumi — Laura @ 11:22 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Draugi, izlasiet! Un noskataties vismaz 3 viņa filmas. Būsiet bagātāki. Es kā cilvēks, kas neko nesaprot no kino – iesaku. :) Hercs Franks

 

Soma, kas nepiestāv lielajiem un dumjajiem. Maijs 24, 2009

Filed under: atklājumi — Laura @ 10:33 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Ar vīru strīdamies reti. Strīdi pārsvarā ir divu veidu: Eksistenciālie un Vieglie. Šoreiz par vieglajiem. Tie sākās tad, kad apjautām, ka nemaz nestrīdamies – tāpēc ieviesām vārdu apmaiņas mazliet paaugstinātos toņos. Tā kā pēdējā laikā pavisam dabiski ir parādījušies ar “eksistenciālie”, vieglo praktizēšana ir atstāta novārtā. Taču vakar mums izvērtās klasiskais vieglais.

Built somaJau gandrīz gadu mājās darbojos Mac datoru un pavisam klišejiski gandrīz momentāli pārgāju Mac aizstāvju frontes pusē. Savukārt, vīrs, lai arī uzskatu viņu par progresīvu cilvēku, ietiepīgi nēsā apkārt savu mega smago Sony. Vakar man ievajadzējās dažas bildes no Sony, tad nu es mēģināju izveikt ierastās darbības, lai atvērtu folderus, bet man nekas neizdevās un es sāku stresaini raustīties un pacelt balsi uz vīra datoru. Šeit svarīgi pieminēt, ka darbā, lai arī ar sakostiem zobiem, klusi un pacietīgi sēžu pie klasiskās vērtības – IBM, līdz ar to ir skaidrs, ka nepavisam neesmu aizmirsusi kā iekaro folderus frontes otrā pusē.

Vīrs, protams, izmantoja gadījumu un uzsāka “vieglo”. Tas beidzās ar to, ka viņš paziņoja, lai nepieskaros viņa datoram, lai beidzu izlikties un vispār eju projām. Es aizsitu viņa lielo dumjo datoru un noburbināju pāris lamu vārdus.

Tā šī it kā nejaušā/jaušā atgriešanās pie vieglajiem strīdiem, iespējams vēsta par Eksistenciālās ēras beigu posmu. Patīkami. Bet savu datoru es ļoti mīlu. Un šeit atradu somu, kas man ļaus ar viņu būt vēl tuvāk. Protams, stilīga un dārga.

 

Mani pirmie sirmie! Maijs 22, 2009

Filed under: atklājumi — Marta @ 2:32 pēcpusdienā
Tags: , ,

Diemžēl nenāku ar labiem jaunumiem. Šodien konstatēju, ka man ir daži sirmi mati. SIRMI! Draugi palīdzēja saskaitīt piecus. Varbūt ir vairāk.GreyHairgrey hair_animegrey hair_anime

Manā ģimenē vecāki nesāka sirmot tik agri, varbūt vien kādus desmit gadus atpakaļ. Taču man ir arī māsa, kas viltīgi matus krāso, tāpēc nav skaidri zināms, cik sirma ir viņa.

Vispār kādu laiku pagaudoju, bet tad pie pusdienu galda mani draugi atzinās par saviem sirmajiem matiem. Nevarētu teikt, ka palika labāk, jo man likās, ka mani tas pirms gadiem 40 jau nu tiešām nepiemeklēs. Taču sapratu, ka jāsamierinās. Neiešu taču tāpēc matus plēst ārā vai arī histēriski krāsot. Varbūt vienīgi fotokamerai griezīšu otru pusi. Un vēl, nāksies pārstāt smīkņāt par citiem jauniem sirmiem cilvēkiem. :)

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.